Augstk Par Zemi

Top jauna izstāde, mākslinieces Ievas Jurjānes pirms diviem gadiem Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmajai sirmgalvju un zīdaiņu portretu izstādei “Gals un Sākums” novembrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā gaidāms “Turpinājums”. Raidījumā Augstāk par zemi jūlija mēnesī iesim līdzi mākslinieces vērienīgajai un utopiskajai iecerei veikt pētījumu – kas ir dzīve? – nesteidzīgās sarunās par būtisko. Raidījuma ieraksts tapis mākslinieces Ievas Jurjānes darbu noliktavā, puspagrabstāvā Antonijas ielā Rīgā, netālu no Nacionālā Mākslas muzeja. Pirms diviem gadiem Nacionālā muzeja centrālajā ēkā bija skatāma Ievas Jurjānes sirmgalvju, zīdaiņu, augu un putnu zīmējumu izstāde “Gals un Sākums”. Esam ar Miķeļa Liniņa, kurš ar filmu kameru arī ir klātesošs darbnīcā, palīdzību izpakojušas no burbuļplēves kopš izstādes beigām šeit noglabātos portretus, un iemesls tam – novembrī gaidāmā izstāde. Ieva Jurjāne pati vēlas vēlreiz redzēt jau gatavos darbus. Šobrīd top arī jauni. Tos filmēt, un, atsaucoties uz manu jau

Solidarizējoties ar dzejnieku un atdzejotāju Juri Kronbergu slimības brīdī, piedāvājam atkārtojumā noklausīties 2010. gadā tapušu raidījumu. Šo desmit gadu laikā iznākušas vēl vairākas Jura Kronberga dzejas grāmatas, bet 2010. gadā, kad tapa raidījums, iznākusi Jura Kronberga trimdā rakstītās dzejas izlase un “Vilks Vienacis”. 26. jūnijā pulksten 17 “Andalūzijas sunī” Rīgā, Berga bazārā, notiks arī dzejniekam Jurim Kronbergam veltīts vakars “Jura Kronberga dzeja un draugi”, draugu vidū rakstniece Nora Ikstena, dzejnieks Guntars Godiņš, aktieri Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš un Gerds Lapoška. Pasākuma viens no mērķiem, ar klaida latviešu biedrības ELJA50 starpniecību vākt arī ziedojumus esošo izdevumu segšanai.

Mūzikas pedagoģe, topošā etnomuzikoloģe un brīvās gribas ansambļa “Stiprās sievas” vadītāja Igeta Ozoliņa, ir cilvēks ap kuru virmo enerģija. Igeta sadzied, iegriež, rosina, pārliecina. Tikšanās iemesls ir kāda jauna ierosme: Igeta Ozoliņa sadarbībā ar “Austras biedrību” rīko pirmo attālināto tradicionālās dziedāšanas konkursu “Te man tika, te dziedāju”. Konkurss nav beidzies, savu dziesmu, nofilmētu ar mobilo tālruni vai kādā citā veidā, iesūtīt varat vēl līdz Pēterdienai, 29. jūnijam. Lai popularizētu konkursu, iekustinātu citus, youtube vietnē publicēti vairāki video, kuros Jāņu, ganu, saules dziesmas iedziedājuši žūrijas locekļi, Igetas audzēkņi, arī viņa pati. Šai video Igeta Ozoliņa dzied šo pašu Vidzemes ganu sasaukšanos, un filmēta brīvā dabā, tā skan pat vēl skaņāk nekā Radio studijas tīši atbalsis slāpējošajās sienās. Kā turpmāk varētu attīstīties pirmā attālinātā tradicionālās dziedāšanas konkursa “Te man tika, te dziedāju” ideja, šobrīd grūti prognozēt. Patreizējā atsaucība liecina, ka dalībni

Par savu debiju literatūrā Baiba Zīle sauc septiņu gadu vecumu, kad viņai vecāki, abi pazīstami žurnālisti, uzdāvināja blociņu, un piekodināja pierakstīt dzīvi. Taču savu balsi literatūrā viņa esot atradusi krietni vēlāk, jau pēc pirmā, ar pseidonīmu Anna Kravicka publicētā romāna, kad pēc pārcelšanās uz dzīvi ārzemēs, sākusi rakstīt angliski. Jaunajā stāstu krājumā “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” ir piecpadsmit gadus krāti stāsti. Rakstnieces Baibas Zīles stāstu krājums “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” iznāca janvārī, un šī gada “zaļajā ziemā” tās nosaukums skanēja tikpat absurdi kā šobrīd, jūnija negaisos. Grāmatas priekšvārdā autore skaidro, ka stāsti tapuši pēdējo piecpadsmit gadu laikā, daži – angliski, tagad pārtulkoti. Krājuma nosaukums, kas ir arī nosaukums vienam no stāstiem, tapis pirms septiņiem gadiem, tobrīd Baiba Zīle dzīvojusi Luksemburgā, un, saskaņā ar meteorologu apgalvojumiem, vismaz Eiropas vidienē, šī ziema skaitījusies ļoti auksta. Šķiet, nosaukums “Aukstākā ziema simt pie

Trīs stāsti no raidījuma Augstāk par zemi arhīva, kurus vieno lauku viensētas ideja. Mākslinieks Kristaps Epners, japāņu dzejniece, “Straumēnu” tulkotāja Konno Mari un dzejnieka Edvarda Treimaņa Zvārguļa celtās “Leukādijas” šodien.

Dažādu gadu intervijas ar rakstnieku Zigmundu Skujiņu. Kuras no sabiedriski aktīvā vēstures zinātāja ierosinātajām tēmām šobrīd guvušas piepildījumu, kuras vēl prasās pēc jauna atgādinājuma? Zigmuds Skujiņš Jāņa dēls, dzimis 1926.gada 25.decembrī Rīgā. Par savu galveno nodarbošanos uzskatu rakstniecību Tieši tik tīši pieticīgi un ar smaidu, atbildot uz Raita Kalniņa pistoles šāvieniem līdzīgajiem anketas jautājumiem, jaunatnei domātajā Radio raidījumā “Dzirkstele”, 1978. gadā, sevi piesaka rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Vēlāk šiem goda nosaukumiem pievienosies LPSR Tautas rakstnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, arī atjaunotās Latvijas Republikas laikā piešķirti prestižākie literatūras jomas apbalvojumi – Latvijas Literatūras balva par mūža ieguldījumu, Aleksandra Čaka un Rīgas balva par dziļurbumiem pilsētas vēsturē. Anda Buševica turpina vētīt Radio fonotēku. Kāpēc gan nepajautāt Zigmundam Skujiņam pašam? Viņš joprojām ir mūsu laikabiedrs, vecākais Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. Taču

Kādā veidā iepriekšējās desmitgadēs Radio tika uzturēta saruna par kultūras notikumiem? Vai dominēja klausītāju viedokļi, vai tās lielākoties bija jomas autoritāšu lekcijas? Fragmenti no Latvijas Radio fonotēkā glabātajiem dažāda laika kultūras raidījumu ierakstiem. Kad pirms pieciem gadiem tika nodibināta Normunda Naumaņa biedrība, un tā paziņoja par nodomu turpmāk pasniegt balvu gada labākajiem kritiķiem, viens no paziņojuma blakusefektiem bija diskusijas par to, kas tad īsti ir laba kritika, kādas ir iedibinātās tradīcijas Latvijas kultūrtelpā? Lūk, fragments no 2016. gada 16. janvāra diskusijas Latvijas Radio 3 Klasika raidījumā Post factum, šī saruna notiek pirmās Naumaņa balvas gaidās. Anda Buševica, tā esmu es, un raidījumu "Post factum" arī šobrīd uzskatu par vienu no veiksmīgākajiem mākslas kritikas paraugiem, taču tālajā 2016. gadā tā veidotāji bija tīši spēruši sānsoli no aktuālo koncertu vērtēšanas un nolēmuši apspriest par kritikas tikumu un sūtību. Par sarunbiedriem tīši aicinot žurnālistus,

Dramaturgs, publicists un arhitektūras vērtību aizstāvis Gunārs Priede savās lugās, dienasgrāmatās un vēstulēs ir izcils laikmeta dokumentētājs, taču intervijās dažas viņa atziņas skan kā teiktas par tieši šo laiku. Raidījumā Augstāk par zemi ierakstu fragmenti no Latvijas radio fonotēkas. Raidījuma sākumā skanēja fragments no žurnālista Raita Kalniņa veidota pionieriem domāta raidījuma “Tu tik esi puika”, kurā viens no sarunbiedriem ir aktieris Gundars Āboliņš, 1974. gadā viņam ir 14. Nesenā Latvijas televīzijas raidījumā “Kultūrdeva”, grupas “Inokentijs Mārpls” līderis Raimonds Lagimovs jeb Dambis intervijā teica, ka, viņaprāt, mūsdienās robeža starp pagrīdes un populāro mūziku tikpat kā zudusi, taču atšķirība tomēr pastāv – vienus mūziķus nez kāpēc rāda televīzijā, citus nē. Savdabīgs cenzūras veids, ko, jāatzīstas, pamanu pārskatot arī Latvijas Radio fonotēku. Man varbūt būtu paticis šo raidījumu veidot par Vizmu Belševicu, nupat publiskotas viņas pagājušā gadsimta vidū rakstītās dienasgrāmatas, taču R

Ielūkojamies Latvijas Radio fonotēkā, šoreiz - izvēloties gadaskaitli “1990”. Pagājuši tikai 30 gadi, bet jau ir vajadzīga piepūle, lai atcerētos, kas bija tās domas, tēmas, kas uzspurdza vēl Padomjvalsts pēdējos gados, kad “glastnostj” un “perestroika” bija padarījusi iespējamu sarunāšanos? No kādiem ideju aizmetņiem dzima nacionālā pašapziņa cīņai par valstiskumu? Raidījumā iekļauti tā laika raidījumu fragmenti, un tīši izvēlēti nevis vēsturiski izšķirīgi mirkļi, bet drīzāk skaniskas laikmeta skices. Arī izvēlēto fragmentu mozaīka varētu būt gluži cita. "Šī ir manējā, galu galā arī es pati esmu tā laika lieciniece," tā raidījuma autore Anda Buševica. Ko darīju 1990. gadā? Grasījos beigt skolu, iestāties “filozofos”. Pārmaiņu laiks valstī sakrita arī manas dzīves griežiem. Brīvība vispirmām kārtām man tobrīd nozīmēja iespēju lasīt labas grāmatas. Lasīju krieviski, kamēr vēl bija iespēja braukt uz Ļeņingradu, pirkt grāmatas. Bet arī Latvijā uz slikta papīra, bet milzīgā daudzumā iznāca visi 20. gadsimta li

Tā kā ieteikums nedoties ārpus mājas, netikties ar cilvēkiem attiecas arī uz žurnālistiem, raidījumā Augstāk par zemi laikā, kad valstī pandēmijas dēļ izsludināts ārkārtas stāvoklis, skan "Mājās sēdētāja dienasgrāmata": raidījuma autores dokumentēta cilvēciskā reakcija uz vēl nepiedzīvoto situāciju. Kādas mūsu sabiedrības vērtības, bailes un rakstura iezīmes atklājās ārkārtas situācijā? Vai cilvēces uzkrātā kultūras bagāža var piedāvāt derīgu pieredzi? Tagad man jāatzīstas, ka pirmās divas nedēļas savu Mājās sēdētāja dienasgrāmatu rakstīju ar lielu baudu, laikam bija sakrājusies kāda vajadzība pēc nesteidzīga monologa, ko pandēmijas laiks neviļus bija padarījis īstenojamu. Taču pagājušajā nedēļā pamanīju, ka vārdu straumes, kas caur mani traucās, izsīkušas, un nevaru vairs atrast sevī pareizo sajūtu, ko es vēlos uzrakstīt. Krievu filozofs Aleksandrs Pjatigorskis “Kādas šķērsielas filozofijā” ierakstīja tā uzreiz grūti uztveramu atziņu, ka dzīve un filozofija nenotiek vienlaikus – vai nu dzīvo vai filozofē. E

Mājās sēdētāja dienasgrāmatas trešā daļa. Vai mājās sēdēšana ir Dieva sods vai svētība? Citu pieredze un pārbaudīti padomi kā saglabāt līksmu garu un možu prātu sērgas laikā. Šī ir mājās sēdētāja dienasgrāmatas trešā daļa. Pamazām sāk iezīmēties nu jau trešo nedēļu rakstītā teksta kopējā dramaturģija. Pirmā nedēļa bija kolektīvs apjukums, brīdis, kad cilvēki atcerējās, ka tomēr ir mirstīgi, un tobrīd abas galējības – patētika un melnais humors – runās un prognozēs uz īsu brīdi nebija sliktas gaumes pazīme. Otrā nedēļa, kurā uzbūvējām darboties spējīgu valsts pārvaldi, izglītības sistēmu, mediju darbu virtuālās realitātes bunkurā. Un visu šo laiku savā starpā sacentās divas pretējas tendences – dabas un cilvēku pasaulē. Aiz loga šobrīd sprāgst pumpuri, saule neskopojas ar savu siltumu, putni atlidojuši, un arī cilvēkos tas sēj nemieru un pamodina no aizlaikiem pārmantoto prieku, ka esam pārziemojuši. Kamēr cilvēku pasaulē nemitīgi skan autoritatīvi aicinājumi nepulcēties, neļauties pārmērībām, saklausīt baile

“Vakar Una ieslēdza olu pulksteni un neviens 30 min nedrīkstēja pieminēt koronu. Sākās “ Dekamerona”  īsā versija tiem, kam uzmanības deficīts. Mēs runājām izdomātā poļu valodā, Karīna stāstīja, kā sarakstījusies ar poļu puikām bērnībā, Andžejam bija lokaina ševeļūra, tāda dīvaina sasuka, kuru ķemmē no aizmugures uz priekšu.” Mans vārds ir Anda Buševica, un, izrādās, es neesmu viena savā nodomā pierakstīt pandēmijas laiku. Marta vidū Igaunijas Nacionālais muzejs publicēja uzsaukumu iesūtīt stāstus un fotoliecības, kā koronavīrusa krīze ietekmējusi cilvēku ikdienas dzīvi un kā viņi pielāgojušies jaunajai situācijai. Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas Latvijā īpašu Facebook profilu “Autobiogrāfiju krājums” izveidoja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, visiem sasniedzamajiem veidiem internetā izplatot uzsaukumu fiksēt šo laiku. Pandēmijas dienasgrāmatu fragmentus ik dienas publicē interneta žurnāls “Punctum”. Man vislabāk patīk jau iepriekš citētās Žaņa Lipkes memoriāla vadī

Labu jums veselību! Pēdējās nedēļas laikā veselību, sasveicinoties vai noslēdzot, lielākoties jau telefonsarunas, e-pastus vai kādus citus virtuālās komunikācijas veidus, vēl daudzi. Šajās dienās mēs piedzīvojam ko tādu, ko, vismaz es savā četrdesmitgadnieces pusmūžā, neatceros pieredzējusi. Paldies Dievam, pie robežām nestāv tanki, nav sprāgusi atomelektrostacija, nav nekā taustāma, kam pieķerties, ko risināt vai kam pretoties. Ir tikai ziņas par kaut kur ārpasaulē notiekošo, bet, izrādās, pasaule šai gadsimtā sarāvusies tik maziņa, ka jebkas var izraisīt tauriņu spārnu efektu. Tik pamatīgu, ka tas dienas laikā apvērš kājām gaisā ikdienu. No 13.marta valdība Latvijā izsludina ārkārtas stāvokli sakarā ar jauna vīrusa pandēmijas draudiem, skolās mācības atceltas, atcelti visi publiskie pasākumi, cilvēkiem tiek ieteikts nedoties uz darbu, strādāt no mājām. Man kā kultūras žurnālistei tas nozīmē, ka šis rīkojums mirklī atcēlis pilnīgi visu manā darba plānotājā ierakstīto. Ja nedrīkst satikt cilvēkus, nav iespa

Tekstilmāksliniece un skolotāja Annele Slišāne plašāk pazīstama kļuva ar no neparastiem materiāliem austo sajūtu segu projektu „100 deči Latvijai”. Bet tā vien liekas, ka šai 100 deču stāstā vēl palicis daudz neizstāstīta. Anneles Slišānes stāsts ir daudz bagātāks. Tas sākas ar Upītes ciemu Krievijas pierobežā, ļoti īpašu vietu, un Upīti īpašu dara pašu iedzīvotāju izvēle nu jau vairākās paaudzēs dzīvot, kopjot kopienas garu, un tas ir stāsts arī par pārējai Latvijai vēl atklājamu Latgales kultūras kopēju, dzejnieku, Anneles tēvu Antonu Slišānu. Taču Anneles Slišānes stāsts ir arī viņas mātes Irēnas dzimtas stāsts, par stellēm, kas stāv Zelču salas – kādreiz liela un rosīga ciema – pēdējās apdzīvotajās mājās. Annele Slišāne šobrīd dzīvo Rīgā, taču katrā cilvēkā ir kāda neapjausta vietas atmiņa, tāda kā mātes plate, kas nosaka lietu kārtību ne tikai datoros, bet arī katrā no mums. Nu jau Annele Slišāne pati ir māte sešiem bērniem. "Mātes plate" – šāds nosaukums dots arī viņas jaunākajam mākslas projektam. An

Vai Latvijas feminisma vēsture ir jau uzrakstīta? Kādu vēstures notikumu atceri mums Latvijā svinēt Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā? Epizodes no 19. – 20. gadsimta mijas sieviešu cīņas par vēlēšanu tiesībām un ietekmi likumdošanā stāsta vēstures doktore Ineta Lipša. 8. marts - datums, kas pēc atbrīvošanās no padomjlaiku vērtībām, kādu laiku bija zaudējis savu prestižu, tomēr atjaunotajā Latvijā izrādījies neparasti dzīvotspējīgs. "Uzziedināto tulpju svinēšanas svētki personīgi man piepildījās ar jaunu jēgu tikai pirms gada, kad, pateicoties soctīkliem, guvu ierosmi šai dienā pieminēt savas dzimtas stiprās sievietes, jo īpaši tās, kas arī politiski cīnījušās par sieviešu tiesībām. Un tālu nebija jāmeklē, mana vecvecmāmiņa Hedviga Emīlija Berg, dzimusi Prikūn, vēlāk Buševica, ir viena no viņām - pirmajām izglītotajām sievietēm, kas mācījās Lomonosova ģimnāzijā Rīgā, turpat kur Marija Stalbova, dzejnieka Viktora Eglīša sieva, Marija Deidere, Emīla Dārziņa dzīvesbiedre," atklāj Anda Buševica. "Līdz

No jau gandrīz trīsdesmit gadus Viskonsīnas universitātes (ASV) profesori Paulis un Irēne Lazdas gada sākumā brauc uz Latviju, lai izraudzītos labākos kandidātus Dr. Ainas Galējas stipendiju programmai. Šai programmā Viskonsīnas universitātē kopš 1992. gada studējuši jau sešdesmit astoņi studenti no Latvijas. Šis būs stāsts par to trimdnieku paaudzi, kas vēl saglabājusi atmiņas par Latviju, un arī izklīstot pasaulē, sekmīgi veidojot karjeru, savus naudas līdzekļus un darbu ziedo Latvijas uzplaukumam. Paulis un irēne Lazdas ir dzimuši Latvijā, kā daudzi latvieši, viņi Otrā pasaules kara laikā devušies bēgļu gaitās. Paulis Lazda nu jau 47 gadus nostrādājis kā Austrumeiropas, Baltijas, Krievijas vēstures pasniedzējs, un pensionējies tikai nesen. Irēne Lazda savukārt ir valodniece, ilgus gadus studentiem mācījusi vācu valodu, iepazīstinājusi ar Eiropas literatūru. Kopš pagājušā gadsimta 90.gadiem abi kopā vai viens no viņiem, bet katru gadu janvārī Lazdas ierodas Rīgā. Te aizsākas stāsts par doktores Ainas Galē