Š?s Dienas Ac?m

1932. gadā notika notikums, kurš tā brīža eiropietim varēja paslīdēt garām nepamanīts, proti, Vācijas reihstāga vēlēšanās kāda partija, kura līdz tam nebija lielākā, ieguva salīdzinoši lielu balsu skaitu, izveidodama lielāko frakciju Vācijas tā brīža parlamentā. No šodienas viedokļa raugoties, tas izskatās citādi, jo partijas nosaukums bija Vācu Nacionālsociālistiskā strādnieku partija, īsāk sakot, nacionālsociālisti jeb nacisti. Par šo vēstures notikumu saruna ar Latvijas Universitātes vēstures profesoru Inesi Feldmani.

1922. gada 3. augustā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma noteikumus par naudu. Ar šo brīdi līdz tam Latvijā bijušo Latvijas rubli sāka aizstāt jauna nacionālā valūta - Latvijas lats. Tātad šajās dienās atzīmējam simto gadadienu Latvijas naudai, kas tāda bija starpkaru neatkarības periodā un arī pēc neatkarības atjaunošanas līdz to 2014. gadā nomainīja vienotā Eiropas Savienības valūta eiro. Pagājušajos gados vairākkārt esmu pievērsies Latvijas lata vēsturei un šoreiz skan šo raidījumu fragmenti.

2022. gada 25. jūlijā pēc 85 raženiem un spilgtiem mūža gadiem, dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis Knuts Skujenieks devās aizsaulē. Līdztekus izcilam devumam latviešu literatūras procesā, Knuta Skujenieka mūžu iezīmē arī padomju režīma politieslodzītā gaitas. Proti, 1962. gadā viņš tika notiesāts par pretpadomju aģitāciju un propagandu, kā arī neziņošanu par personu, kura bija izteikusi Padomju Savienībai naidīgus viedokļus. Nākamos septiņus gadus dzejnieks pavadīja stingrā režīma kolonijā Mordovijā. Savulaik Knuts Skujenieks vairākkārt bija Eduarda Liniņa sarunu biedrs raidījumā "Šīs dienas acīm". Piedāvājam noklausīties fragmentus no šīm sarunām. * Skan stabule pār ūdeņiem Uz rudeņiem uz rudeņiem Vēl mākoņi no saules bēg Vēl avenes kā ogles deg Vēl apse tā kā roka trīc Un vēl nekas nav piepildīts Un tu vēl staigā svilpodams Ik krūms un koks vēl ir tavs nams Pār kreiso plecu raizi met Un šķaudi saules starā Bet Skan stabule pār ūdeņiem Uz rudeņiem uz rudeņiem K. Skujenieks

6. jūlijā bija Lietuvas Republikas valsts svētki - Valsts diena. Saskaņā ar pagātnes hronikās minēto, 1253. gada 6. jūlijā lietuviešu ķēniņš Mindaugs ar Romas pāvesta svētību tika kronēts par Lietuvas karali, tādējādi kļūstot par pirmo kristīgo monarhu Baltijas vēsturē. Par to, kas bija karalis Mindaugs, kāda bija viņa loma un nozīme mūsu reģiona vēstures procesā, saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītāju, asociēto profesoru Andri Levānu.

Šogad aprit simtā gadskārta mūsu valsts pamatlikumam - Latvijas Republikas Satversmei. Pagājušajos gados savos raidījumos esmu daudzkārt pievērsies Satversmes vēsturei un šodienai, Latvijas Radio studijā, tiekoties ar konstitucionālo tiesību ekspertiem. Šogad piedāvāju nozīmīgākos fragmentus no šiem raidījumiem.  Šodien pievērsīsimies Latvijas Republikas Satversmes liktenim laikposmā, kad mūsu valsts bija de facto savu neatkarību zaudējusi padomju okupācijas rezultātā, kā arī Satversmes darbības atjaunošanai un Satversmes teksta pilnveidei pēc neatkarības atgūšanas. Vispirms par Satversmes statusu padomju okupācijas laikā. Fragments no sarunas ar tiesību zinātniekiem Aivaru Endziņu un Jāni Plepu. Par Satversmes darbību pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā saruna ar Latvijas Valsts prezidentu sarunas ierakstīšanas laikā Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi Mārtiņu Mitu.

Nesen rekonstruētajā ēkā Latviešu strēlnieku laukumā atgriezās Latvijas okupācijas muzejs un jūnija pirmajā pusē šeit tika atklāta pirmā izstāde "Amerikas Savienotās valstis - drošs patvērums laikā, kad dzimtene okupēta". Tas ir vēstījums par latviešu trimdas politisko un kultūras darbību un latviešu trimdinieku likteņiem Amerikā laikposmā no Otrā pasaules kara līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Saruna ar izstādes kuratoru, Latvijas okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju vēsturnieku Gintu Apalu.

Šogad aprit simtā gadskārta, kopš tika pieņemts un stājās spēkā mūsu valsts pamatlikums - Latvijas Republikas Satversme. Pagājušajos gados raidījumā Šīs dienas acīm daudzkārt ir runāts par Latvijas Republikas Satversmes vēsturi un arī tās tiesisko saturu, aplūkojot mūsu valsts likumiskā ietvara lomu un nozīmi Latvijas vēstures procesos. Vairākus fragmentus no savulaik izskanējušajām sarunām piedāvāju jūsu uzmanībai šodienas raidījumā. 

Šogad aprit simtā gadskārta mūsu valsts pamatlikumam - Latvijas Republikas Satversmei. 1922. gada gada 15. februārī Satversmes sapulce apstiprināja Satversmes pirmo  daļu, kas arī tolaik kļuva par pamatlikuma tekstu, jo Satversmes otro daļu apstiprināt tā arī neizdevās. 1922. gada 20. jūnijā tika pieņemts likums par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu, kas noteica, ka Satversme stājas spēkā 1922. gada 7. novembrī, dienā, kad uz savu pirmo sēdi pulcējās Latvijas Republikas pirmā Saeima. Šogad esmu plānojis  pievērsties Latvijas Republikas Satversmes vēsturiskajiem un šodienas aspektiem vairākos raidījumos. Šodien vēstījums par Satversmes tapšanu, proti, par Latvijas Republika Satversmes sapulces ievēlēšanu un darbību stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais  pētnieks Artūrs Žvinklis un Latvijas nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.

Džila Dohertija ir viena no pieredzes bagātākajiem amerikāņu žurnālistiem. Lielāko daļu savas karjeras viņa pavadījusi raidsabiedrībai CNN, tai skaitā šīs raidorganizācijas Maskavas birojā. Šobrīd viņa ir pasniedzēja Džordžtaunas universitātē un turpina aktīvi publicēt analītiskus materiālus par Krieviju un bijušo padomju telpu. Nesen, kad Džila Dohertija viesojās Rīgā, es tikos ar kolēģi un uzklausīja viņas viedokli par Krieviju, Ameriku un mūsdienu mediju realitāti. "Mani sauc Džila Dohertija, un šobrīd es pasniedzu Džordžtaunas universitātē, " iepazīstina Džila Dohertija. "Es ļoti ilgu laiku biju žurnāliste CNN un sāku strādāt CNN trīs gadus pēc tā dibināšanas, tātad ļoti agri. 1980. gadā Teds Tērners nodibināja šo telekanālu, un 1983. gadā es pievienojos tā komandai un biju kopā ar viņiem apmēram 30 gadus. Es domāju, ka tā bija Teda Tērnera unikālā ideja, ka šī būs 24 stundu ziņu televīzija, kas tajā laikā bija diezgan revolucionāri. Tagad tas ir ļoti izplatīts, taču viņš toreiz pirmais izlēma, ka tās bū

Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Saukts reizumis par Uzvaras pieminekli, bet pašlaik aktuāli dzirdēt arī Okupeli jeb okupācijas pieminekli. Par šo piemiņaszīmi sarunāsimies ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru.     

Šajās dienās savu simto dzimšanas dienu svin Latvijas kino vecmeistars - režisors Rolands Kalniņš. Leģendāro filmu "Es visu atceros, Ričard", "Akmens un šķembas", "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" un "Ceplis", kā arī savulaik tapšanas gaitā apturētās filmas "Piejūras klimats" un vairāku citu kino darbu radītājs. 2017. gadā, kad apritēja 50 gadi kopš "Četru baltu kreklu" īsās pazibēšanas uz toreizējās Latvijas PSR ekrāniem, veltīju divus raidījumus šai kinolentei. aicinot uz sarunu kino zinātnieces Kristīni Matīsu un Ditu Rietumu un teātra zinātnieci Ievu Struku. Šoreiz, sveicot meistaru diženajā jubilejā, šīs sarunas saīsināts variants. Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" - 50 gadi pēc pirmizrādes. 1. daļa Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" - 50 gadi pēc pirmizrādes. 2. daļa  

Raidījumā pagājušo svētdien, apsverot pašreizējā Krievijas režīma rašanās iemeslus, es pievērsos vairākiem totalitārisma variantiem, kuri 20. gadsimtā bija valdījuši Krievijā, mēģinot atklāt tajos saknes, no kurām savu dabu ir smēlies pašreizējais Kremļa režīms. Tomēr jau labu laiku, bet jo sevišķi šobrīd, Vladimira Putina diktatūru arvien biežāk salīdzina ar pagātnes totalitārajiem režīmiem citur pasaulē un visbiežāk ar nacistisko Vācu reihu pagājušā gadsimta pirmajā pusē.  Krievija, uzsākot pašreizējo iebrukumu Ukrainā, kā savu motīvu piesauca kādu dīvainu denacionalizācijas nojēgumu. Ukrainas sakarā, apgalvojums par kādu nacisma faktoru tās politikā nevar būt uzlūkots citādi, kā ar sarkasmu, un ir pat paradoksāli, cik drīz pašas Krievijas tās bruņoto spēku rīcība kaimiņvalsts teritorijā likusi ar nacisma olekti mērot pašu Kremļa diktatūru. Sākot ar karikatūristu paralēlēm starp Ādolfu Hitleru un Vladimiru Putinu un beidzot ar Krievijas režīma politisku un juridisku vērtējumu.  Šodienas raidījumā pieskarš

Šobrīd, kad Krievijas ilgstošā agresija pret Ukrainu sasniegusi savu kulmināciju, visā demokrātiskajā pasaulē tiek uzdots jautājums, kā tas nākas, ka 21. gadsimta sākumā Eiropā ir izveidojies agresīvs antidemokrātisks režīms, kas kļuvis par draudu daudzu kaimiņvalstu un visa reģiona mierīgai pastāvēšanai un attīstībai. Kā veidojies tas, ko dēvējam par "putinismu" - mūsdienu Krievijas autoritārā politiskā sistēma, kurā arvien nepārprotamāki iezīmējas totalitārisma elementi. Nepārprotami šai sistēmai ir savas vēsturiskās saknes, kas meklējamas Krievijas 20. gadsimta vēstures pieredzē. Krievija atšķirībā no vairuma Eiropas valstu pagājušā gadsimtā praktiski nepiedzīvoja stabilu demokrātiju, toties uzkrāja milzīgu totalitārās pieredzes bagāžu. Vien dažus mēnešus pēc cara patvaldības sabrukuma 1917. gada revolūcijas rezultātā pie varas bijušajā impērijā nāca kreisie radikāļi - boļševiki, kuri uzbūvēja totalitāru terorā balstītu un uz neīstenojamu sociālo utopiju orientētu režīmu. Šī režīma varā bijusī Krievijas i

Šodien, 10. aprīlī, Francijā norit prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Tā kā Francijas piektā republika ir prezidentāli parlamentāra valsts, vēlēšanu iznākums ir ļoti svarīgs turpmākajām Parīzes politiskajam kursam. Šobrīd, kad Krievija izvērsusi nežēlīgu agresiju pret Ukrainu un vienotai Eiropas pozīcijai šai sakarā ir milzīga nozīme, radikālām izmaiņām Elizejas pilī var būt ļoti bīstamas sekas.  Pirms nepilniem sešiem gadiem apmeklēju Franciju, kur iztaujāju vairākus ārpolitikas ekspertus par franču politiku attieksmē pret Krieviju, Ukrainu un citām mums tuvākā reģiona valstīm. Daudzi no mūsu sarunu aspektiem tikai vēl spilgtāk iezīmējas pašreizējā kara kontekstā.  Vispirms fragments no sarunas ar vēsturnieci, Padomju Savienības vēstures eksperti Fransuāzu Tomu. Fragments no sarunas ar savulaik Krievijā dzimušo vēsturnieci un politoloģi, Krievijas ārpolitikas eksperti Gaļinu Akermani.

Mazs uzvaru sološs karš, kas galu galā izrādās sāpīga izgāšanās. Šāds motīvs vēstures gaitā atkārtojas laiku pa laikam, un sevišķi bieži pašreizējo norišu kontekstā tiek minēts Krievijas sakarā. Daudzi fakti liecina par to, ka Kremlis eskalējot karadarbību pret Ukrainu, bija cerējis uz ātras un vieglas uzvaras scenāriju. Patiešām, Krievijas gadījumā šis ne tuvu nav pirmais piemērs, kad impēriskā ekspansija un ar to saistītā šovinistiskā bravūra salūst pret domātā vieglā laupījuma apņēmīgu un prasmīgu pretestību. Šoreiz, atstājot aiz iekavām agrākos gadsimtos, pievērsīsimies dažiem piemēriem no pagājušā,20. gadsimta vēstures.  1904. gadā uzliesmoja Krievijas Japānas karš, kas galu galā nesa Krievijai sarūgtinošu sakāvi. Stāsta vēsturnieks, Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Podziņš. 1905. gada revolūciju cara impērijas varai izdevās apspiest. Taču netika atrisinātas problēmas, kas bija zaudētā kara un revolūcijas pamatā. Tās ar jaunu spēku izlauzās desmitgadi vēlāk, kad Krievi

Jau vairākus gadus Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība organizē aptauju, kuras rezultātā tiek noskaidrots gada vēsturnieks. Un šogad 2021. gada gada vēsturniece ir Ineta Lipša, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece.  Tavu vēsturnieces darbību es pamanīju jau visai sen, kad īsti pats vēl arī Latvijas Radio nenodarbojos ar vēstures tematiku. Tā bija tava pirmā grāmata. Manuprāt, no tavas paaudzes vēsturniekiem tev vienai no pirmajām parādījās tāda diezgan apjomīga monogrāfija un diezgan efektīga, ar mākslinieka Poikāna vāka noformējumu, un saucās "Rīga bohēmas varā". Šķiet, Ineta Lipša visu mūžu ir pētījusi diezgan konsekventi vienu tematiku, kas ir intīmo attiecību, ar to saistīto sociālo parādību, pamatā sadzīves problemātika, tāda cilvēka dimensijas izpēte.  

25. martā atkal pieminēsim staļinisko deportāciju upurus un šajās masu represijās cietušos. 1949. gada 25. martā un vairākās dienās pēc tam no trīs toreizējām Baltijas padomju republikām tika izsūtīti kopumā nepilni 95000 cilvēku, kurus padomju okupācijas vara uzskatīja par traucēkli anektēto Baltijas valstu sovjetizācijai. No Latvijas izsūtīja 13624 ģimenes jeb vairāk nekā 42000 cilvēku. Viņus iedalīja divās kategorijās, nacionālisti un viņu ģimenes locekļi, proti, tie, kuri bija vai varēja būt saistīti ar konkrētu pretošanos padomju okupācijai, un kulaki un viņu ģimenes locekļi. Respektīvi, tie, kuri līdz padomju okupācijai Latvijas laukos bija iekopuši turīgākās, sekmīgākās saimniecības. Aizvadītajos gados raidījumā Šīs dienas acīm vairākkārt esmu pievērsies 1949. gada masu deportācijas tēmai, un šodien piedāvāju manu sarunbiedru, deportāciju tēmas pētnieku viedokļus. Vispirms fragments no sarunas ar vēsturniecēm Dainu Kļaviņu un Ivetu Šķiņķi, kuras cita savulaik veidoja Latvijas Valsts arhīva īstenoto f

Raidījuma ievadaā skan ārija "Ir mana Atlantīda nogrimusi" no Artūra Maskata operas "Valentīna"  titullomas atveidotājas solistes Ingas Kalna sniegumā. Dzejnieces Liānas Langas veidotā operas libreta pamatā ir kino un teātra zinātnieces, holokaustā izdzīvojušās Latvijas ebrejietes Valentīnas Freimanes liktenis, kas arī atspoguļots viņas autobiogrāfiskajā darbā "Ardievu, Atlantīda!" 18. februārī atzīmējām simto gadskārtu kopš Valentīnas Freimanes dzimšanas. Piedāvāju jūsu uzmanībai pirms 10 gadiem tapušu un līdz šim nepubliskotus sarunu ar šo 20. gadsimta otrās puses Latvijas kultūrā leģendāro personību. Šodien izskan trešā daļa no mūsu sarunas, kuras iepriekšējās daļas varējāt klausīties raidījumā Šīs dienas acīm 20. februārī un 6. martā.

Raidījuma ievadā skan fragments no 2014. gadā tapušās Artūra Maskata operas "Valentīna" ar Liānas Langas libretu. Operas pamatā ir teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes liktenis Otrā pasaules kara laikā, kad holokaustā gāja bojā lielum lielais vairums pirmskara Latvijas ebreju kopienas. Valentīna Freimane bija vienā no tiem nedaudzajiem, kuriem izdevās paslēpties un pārdzīvot šo baiso iznīcības laiku. To visu viņa aprakstījusi savā autobiogrāfiskajā darbā "Ardievu, Atlantīda!". Nodzīvojusi ilgu un raženu mūžu, Valentīna Freimane aizgāja mūžībā pāris dienas pirms savas 96. dzimšanas dienas 2018. gadā.  18. februārī apritēja simts gadi, kopš Valentīnas Freimanes dzimšanas. Šai sakarā uzmeklēju savā arhīvā 2012. gadā tapušu sarunu ar Valentīnu Freimani, kuru ierakstīju, viesojoties pie viņas Berlīnē. Tolaik šī saruna tā arī nenonāca līdz ēteram, pirmkārt, tāpēc, ka Freimanes kundze to neuzskatīja par pietiekami saturiski nostrādātu. Šodien ar laika distanci tas, protams, šķiet pārspīlēti kritisks vērt

Ir ceturtā diena, kopš Ukraina varonīgi aizstāvas pret Krievijas Federācijas bruņoto spēku iebrukumu. Tas ir jauns posms militārajā agresijā, kuru Krievija īsteno pret savu mazāko kaimiņvalsti jau kopš 2014.gada. Tās mērķis ir paturēt Ukrainu Kremļa varas orbītā, neļaut tai attīstīties kā demokrātiskai, tiesiskai, eiropeiskai sabiedrībai. Pašreizējais iebrukums ar visplašāko modernās kara tehnikas izmantošanu, nepārprotami tiecas iznīcināt Ukrainas neatkarīgo valstiskumu, ja ne de iure, tad de facto. To pavada dezinformācijas un propagandas kampaņa, kurā nozīmīga vieta ir arī sagrozītam, selektīvam vēstures traktējumam. Viens no galvenajiem šo izdomājumu un aplamību avotiem ir arī mūslaiku slavenākais amatiervēsturnieks - pats Kremļa saimnieks Vladimirs Putins. Arī tieši pirms pašreizējā iebrukuma sākuma, kad Krievija atzina tā saukto Donbasa tautas republiku neatkarību, Krievijas līderis nāca klajā ar vēstījumiem, kuros faktiski noliedza Ukrainas valstiskuma leģitimitāti un ukraiņu nācijas, kā arī citu bijuš