Kultras Rondo

Kultūras rondo līdz 23. maijam, kad uzzināsim Purvīša balvas ieguvēju, ik nedēļu iepazīstināsim ar vienu no Purvīša balvas kandidātiem un viņa balvai nominēto darbu. Un sākam ar mākslinieci Luīzi Rukšāni. Luīze Rukšāne Purvīša balvai nominēta par personālizstādi "Locījuma vietas" (19.01.–17.02.2024.) izstāžu zālē "TUR_telpa" Tallinas ielas kvartālā Rīgā, kur kādreiz atradās sanitārā transporta autobāze. Māksliniece Luīze Rukšāne dzimusi 1995. gadā, absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un pašlaik dzīvi dala starp Rīgu un Hamburgu, kur turpina studijas. Luīzes Rukšānes medijs ir zīmējums, un savos darbos viņa ar lielu interesi pēta cilvēku atmiņu. To viņa darīja arī izstādē "Locījuma vietas". Tagad izstāde pielāgota Latvijas Nacionālās mākslas muzejam, kur tā skatāma līdzās citu Purvīša balvas finālistu darbiem.

Izcils darbs vizuālajā mākslā – iepazīstam Purvīša balvas finālistus. Jauna Kultūras rondo ierakstu sērija, kuru atklāj māksliniece Luīze Rukšāne. Bet kamēr vēl skan, klaudz, švīkst un notiek pēdējie darbi pirms izstādes atklāšanas par DEVĪTO Purvīša balvas izstādi izvaicājam ekspozīcijas kuratori Daigu Rudzāti, izstādes mākslinieku Martinu Vizbuli un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci. No 12. aprīļa līdz 8. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzejā skatāma DEVĪTĀ Purvīša balvas izstāde. Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, grafikas, tēlniecības, objektu un instalāciju mākslas kopums, ko radījuši devītajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2023. un 2024. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi – Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Divu gadu garumā izvērtējot 62 izstādes, ekspertu grupa katru ceturksni izvirzīja kandidātus Purvīša

Līdz 15. aprīlim Rīgā viesojas divdesmit talantīgi ukraiņu bērni, kuri, par spīti smagajiem kara apstākļiem, mācās spēlēt mūzikas instrumentus Čerņihivas apgabala mūzikas skolās. Notiek jau otrā mūzikas instrumentu spēles nometne talantīgiem mūzikas skolu audzēkņiem no Ukrainas Čerņihivas apgabala. Kultūras rondo studijā Osokina Brīvības festivāla Ukrainai rīkotājs, pianists Andrejs Osokins, tiekamies arī ar muzikālajiem ukraiņu bērniem un viņu pedagogiem. Nometnes mērķis ir sniegt iespēju bērniem pilnveidot instrumentu spēles prasmes izcilu Latvijas mūzikas skolu pedagogu vadībā, vienlaikus iepazīstot Latviju un atgūstoties no ikdienas kara šausmām. Nometnes laikā notiks vairāki koncerti Pāvula Jurjāna Rīgas Mūzikas skolā, kā arī īpašs pasākums kultūrtelpā “Ola Foundation”, kurā vienuviet satiksies mūzikas instrumentu spēles nometnes un Bērnu slimnīcas fonda rīkotās psihoemocionālās rehabilitācijas nometnes dalībnieki. „Pēc pirmās nometnes likās, ka labāk vairs nevar būt, bet izrādās – var gan!” smejas pe

Turpinām ierakstu sēriju „Laikmetīgā deja un tās kopiena”. Pieredze un aktīva iesaiste dejas kopienas stiprināšanā – tāds galvenais akcents šīsdienas sarunai ar laikmetīgās dejas horeogrāfiem Rūtu Pūci un Krišjāni Santu. Katrs no viņiem  aktīvi darbojas  kādā dejas organizācijā, abi veicina Dejas mājas idejas attīstību. Ieskatāmies arī Dejas balvai nominētajos darbos, kas saistīti ar abu horeogrāfu vārdiem.

Nacionālajā teātrī tapis Tenesija Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs". Tās režisors ir Pēteris Krilovs. Galveno – Blanšas Dibuā – lomu izrādē atveido Maija Doveika. Kultūras rondo saruna ar aktrisi. Kas viņai ir Blanša un kā no šīs lomas pārslēgties uz Teātra dienas koncertu "Iet kā smērēts"? "Neliegšos, lai cik tas varbūt nemūsdienīgi šobrīd skanētu, ka aktieriem ir tās sapņu lomas. Bet man tāda ir, un es esmu tajā laimīgajā notikumā. Tik tikko ir piepildījies viens no sapņiem," atzīst Maija Doveika un atklāj, ka vēlme šo izrādi spēlēt tieši Jaunajā zālē bijis viņas sapnis. "Sākotnējā sarunā ar direktoru, kuru vispār pirmoreiz mēs aizskārām šo tēmu, ka "Ilgu tramvajs" varētu būt, tas bija pagājušās sezonas beigās. Es minēju to kā būtisku apstākli, ka tā varētu būt Jaunā zāle, un tas telpas tuvums, un spiedība, vietas trūkums, kas ir viens no lugas apstākļiem, reālajiem, autora dotais, ka tā varētu būt arī tā realitāte. Es domāju, ka "Ilgu tramvaja" laiks uz lielās skatuves kaut kādā ziņā ir pagājis teātra val

Rotas kā ķermeņa objekti – tā savus darbus raksturo laikmetīgo rotu māksliniece Una Mikuda. Kopš pagājušās nedēļas neatkarīgajā telpā „Smilga” skatāma viņas jaunākā izstāde „Ouroboros”, tajā sastapsimies ar hiperbolizāciju par rotu. Māksliniece rotu darināšanā izmanto ne tikai sudrabu, bet arī dažādus sadzīves materiālus – virves, vadus, termocaurules un citus materiālus. Izstādi pavada arī vairāki saistoši notikumi, atklāšanā un aizvadītajā sestdienā norisināsjās arī dejas performance. Unas Mikudas izstāde „Ouroboros” neatkarīgajā telpā „Smilga” būs skatāma līdz 29.aprīlim.

“Es veidoju šo filmu ar pārliecību, ka pati svarīgākā ir skatītāja emocionālā pieredze,” - tā par savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu “Lotus” saka kinorežisore Signe Birkova. “Lotus” ir savdabīgs vaibsts Latvijas kino ainavā: eksperimentāla filma, kuras tapšanā izmantota autentiska 1923.gada kino kamera, mēmā kino paņēmieni un mistiskas kino pasakas virāžas, kur nekas nav tā, kā izskatās. Filmas “Lotus” sižetu var izstāstīt dažos teikumos: vācbaltu grāfiene Alise fon Trota pagājušā gadsimta 20. gados atgriežas Latvijā mantojuma dēļ, bet nejauši nonāk slepena un baisa kulta valgos.Cenšoties atgūt brīvību, Alise fon Trota atklāj kino maģiju un kļūst par mēmā kino pionieri. Taču šis sižets ir vien neliela daļa no divas stundas garās kino pieredzes, kurā ir daudz mistikas, nosacītības, atsauču uz agrīno kino un režisorei tuviem ekrāna meistariem. Režisore Signe Birkova gan uzsver, ka negaida no skatītāju šo kino citātu šifrēšanu: “Es veidoju šo filmu ar pārliecību, ka pati svarīgākā ir emocionālā pieredze, ko s

Marta nogalē ceļu pie lasītāja sāk rakstnieka un tulkotāja Viļa Kasima romāns esejās "Svešuma grāmata", kurā autors, balansējot starp realitāti un iztēli, radījis literāri izsmalcinātu un dziļi personīgu stāstu par dzīvi un nāvi, mākslu un mīlestību. Kultūras rondo studijā tiekamies ar rakstnieku Vili Kasimu. Saruna par grāmatu, kurā arī subjektīvās pieredzes, ko nozīmē pārcelties no Ungurpils uz Rīgu, tad uz Londonu, tad – Barselonu, tad – atgriezties Latvijā. Liela daļa šīs pieredzes arī aprakstīta grāmatā. Ar mums kopā sarunā ir aktieris Gundars Āboliņš, kura lasītos "Svešuma grāmatas" fragmentus dzirdēsit raidījumā Radio mazā lasītava 20. aprīlī. "Es rakstīju diezgan instinktīvi šo grāmatu. Man pirmās esejas tika publicētas interneta portālos, šis tas arī žurnālos, un tad es sāku saprast, ka tur veidojās kaut kas lielāks par atsevišķiem stāstiem, atsevišķām esejām. Es izgāju no tā. Vienlaikus es apzinos, ka ir vēl viena lieta, kas ārzemju izdevējus mazāk interesē, proti, īsstāsti, īsformas. Mazāks risk

Tuvojoties Dejas Balvas pasniegšanas ceremonijai, sākam ierakstu sēriju „Laikmetīgā deja un tās kopiena”.  Četrās epizodēs pievērsīsim uzmanību laikmetīgajai dejai no dažādiem skatu punktiem. Skaidrosim arī, ko laikmetīgā deja dod sabiedrībai, kāpēc tā ir neatņemam mūsdienu kultūras sastāvdaļa. Pirmajā epizodē viesosies laikmetīgās dejas izpildītāja ar cirka ievirzi Alise Madara Bokaldere un Dejas Balvas žūrijas pārstāve Sintija Siliņa. Uzmanību koncentrējam uz starptautisko pieredzi un laikmetīgo deju kā globālu kustību.

Ekoloģisko trilleri "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" pēc Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas romāna Dailes teātrī iestudējusi starptautiska komanda – ar dažiem no viņiem sarunas Kultūras rondo. Bleika dzeja, kuru tulko policijas IT speciālists un pa vakariem lasa savai bijušajai skolotājai, kura risina krustvārdu mīklas un nodarbojas ar astroloģiju, bet visvairāk viņu uztrauc nogalināšana tikai prieka pēc. Medības. Viņa mēģina par to visu stāstīt policijai, bet tur nevienu neinteresē ne astroloģiskie apsvērumi, ne stirnu dvēseles… Dailes teātra izrādes nosaukumā Bleika dzejas rinda „Dzen savu arklu pār mirušo kauliem”. Romāna autore – poļu rakstniece Olga Tokarčuka, Nobela prēmijas laureāte. Romāns tulkots latviešu valodā un izdots grāmatā, no poļu valodas to tulkojusi Ingmāra Balode. Kultūras rondo ieskats izrādē kopā ar režisori Olu Mafālani (Ola Mafaalani), scenogrāfu Germanu Ermiču, aktieri Artūru Krūzkopu un aktrisi, galvenās lomas – Janīnas Dušejko – atveidotāju Čulpanu Hamatovu. Bet varb

Izdevniecības "Dienas Grāmata" paspārnē iznākusi otrā Rvīna Vardes prozas grāmata "Kur tu biji" – stāstu krājums par savrupību, pieaugšanu un identitātes meklējumiem. Kultūras rondo tiekamies ar autoru. Saruna par grāmatas tapšanu, gan nemitīgo sastapšanos ar dīvainiem cilvēkiem un lielāko absurdu, kāds ir sastapts mežā. Grāmatas galvenais varonis ir jauns cilvēks, kurš saskaras ar dažādām stihijām un pieredzēm. Starp tām ir draudzības, narkotikas, subkultūras, darba nedienas, emigrācija un reliģiskie meklējumi. Galveno varoni pavada kļūdīšanās, pašcieņas un atzinības trūkums. Aprakstīto notikumu norises laiks ir divtūkstošie gadi.  

Pēc vairāk nekā 50 gadu pārtraukuma Latvijas Nacionālajā operā un baletā no jauna iestudēts balets „Esmeralda”, kas balstīts pazīstamajā Viktora Igo romānā „Parīzes Dievmātes katedrāle” un Latvijā piedzīvo jau ceturto skatuves versiju. Tās autors ir horeogrāfs Aivars Leimanis, kurš šī darba tapšanā pirmoreiz strādājis kopā ar meitu, horeogrāfi un Latvijas Nacionālā baleta vadošo solisti Elzu Leimani, savā klasiskā baleta rokrakstā ievijot arī mazliet no laikmetīgās dejas valodas. Viktora Igo slavenajā romānā balstīto stāstu kā baletu publika pirmoreiz iepazina 1844.gadā Londonā, Žila Pero horeogrāfijā un komponistu Čezāres Punji un Rikardo Drigo mūzikā. Klasisko Esmeraldas variāciju joprojām izpilda baleta konkursos visā pasaulē. Deviņdesmito gadu beigās jauno dejotāju „Eirovīzijā” to izpildīja arī Elza Leimane, kura tagad kā Latvijas Nacionālā baleta vadošā soliste dejos šo lomu Latvijas Nacionālā baleta jauniestudējumā. Balets „Esmeralda” Rīgā tiek iestudēts jau ceturto reizi, un šoreiz to veidojis Latvija

Pētniecības dienaskārtība, apspriežot postkoloniālo stāvokli mākslā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Kā domāt par to dažādās nozarēs? No 9. –12. aprīlim Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā notiks starptautiska starpdisciplināra zinātniskā konference "Postkoloniālais stāvoklis mākslā pēc Padomju Savienības sabrukuma: pieredze, ietekme, pārvērtēšana" (Postcolonial situation in the arts after the collapse of the Soviet Union: experience, impact, reassessment). Šī būs starptautiska konference, tādēļ noritēs angļu valodā, bet Kultūras rondo iespēja konferences tematiku apspriest latviski kopā ar pētniekiem. Raidījuma viesi: mākslas zinātniece, kritiķe un kuratore,  Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pārstāve Ieva Astahovska, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš un Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un Mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs.  

Pētījumi jau izsenis apliecina mākslas pozitīvo ietekmi uz cilvēka labsajūtu un veselību. Arvien vairāk šo saikni savā darbā integrē arī muzeji: pierastās izstādes un ekskursijas papildina mākslas terapija, joga un meditācija. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs savu piedāvājumu šopavasar papildinājis ar deju un kustību terapijā balstītām nodarbībām tieši jauniešiem, kurās aicina piedzīvot mākslu lēni, apzināti un bez „pareizām” vai „nepareizām” atbildēm. Rīkotāji iedrošina: lai piedalītos, nav jāprot dejot, nav jābūt priekšzināšanām par mākslu, un šī nebūs grupu terapija, bet vienkārši veids, kā atrast personīgāku ceļu pie mākslas.

Satiec savu meistaru – stabila tradīcija amatniecībā, par kuras meistarklasēm un jaunām prasmēm, ko varēs apgūt aprīlī, pārrunājam Kultūras rondo.     Par pasākumu, kura pirmās norisies būs jau 4. aprīlī, stāsta Linda Rubena,Tautas lietišķās mākslas eksperte Latvijas Nacionālajā  kultūras centrā, Santa Grīnberga, Tautas lietišķās mākslas studijas „Saiva” vadītāja Ogrē, un folkloras kopas „Savieši” vadītāja Liene Kņaze. Santa Grīnberga arī vadīs aušanas meistarklasi. Šogad runās par krāsu maiņu audumā, par to, kā iegūt audumu tādu, kā esat iedomājušies, kā to noaust. Savukārt Liene Kņaze piedāvā arheoloģiskā zvejas tīkla darināšanas meistarklases. Tas atšķiras no klasiskā un pierastā tīkla darināšanas principa, kur "met acis", bet ir pīšanas tehnikā veidots tīkls. Jau 17. reizi aprīlī visā Latvijā norisināsies ikgadējais pasākums “Satiec savu meistaru!”, kura laikā ikviens interesents aicināts doties pie meistariem iepazīt un izmēģināt dažādas tradicionālo amatu prasmes, kā arī dziļāk izprast mūsu kultūrvē

Horeogrāfs Vladimirs Goršantovs kopā ar domubiedriem drīz skatītāju vērtējumam nodos laikmetīgās dejas izrādi „Brīvprātīgā verdzība”. Izrādes veidotājus interesē egoisma tēma, atklājot to ar ironiskiem elementiem, atsaucēm uz ikdienišķām un globālām situācijām. Pirmizrāde 5.aprīlī Ģertrūdes ielas teātrī. Izrādes producents ir laikmetīgās dejas kompānija "SIXTH".   Laikmetīgās dejas izrādi „Brīvprātīgā verdzība” būs iespēja redzēt arī 6.aprīlī.

1. aprīlī nosaukti šī gada Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominanti un speciālbalvu ieguvēji. Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā ekspertu komisija nolēmusi piešķirt tulkotājai Mudītei Treimanei. Kā aizvadītajā gadā izdoto literatūru raksturo LALIGABAs žūrijas pārstāvji – kas bijis pamanīšanas vērts, par kuru autoru darbiem bijušas spraigākās diskusijas un par ko ir prieks, lasot grāmatas. Vērtē literatūras kritiķe un pētniece Anda Baklāne, rakstnieks, tulkotājs, redaktors Vilis Kasims un dzejniece un publiciste Katrīna Rudzīte. Ekspertu komisija lēmusi šogad piešķirt arī divas speciālbalvas – tulkotājam un publicistam Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) par latviešu literatūras tulkošanu un popularizēšanu frankofonajā kultūrtelpā, kā arī Vairai Vīķei-Freibergai par monogrāfiju "The logic of poetry. Structure and poetics of the Latvian Dainas". Ko jums tīri subjektīvi un emocionāli nozīmē katram Mudīte Treimane? Katrīna Rudzīte: Es vēl gribēju piebilst par Mudīti Treimani, k

Kāpēc sengrieķu mītos tās pašas īpašības, kas vīrieti padara par varoni, sievieti padara par monstru? Tas ir viens no jautājumiem, ko savā izstādē „Sievietes – monstri” uzdod māksliniece Sabīne Vernere. Galerijā „Asni” Rīgā skatāmā izstāde ir Verneres doktorantūras diplomdarbs, kurā destilētas vairāku gadu garumā krātās idejas un emocijas, pētot sengrieķu mitoloģiju no mūsdienu sievietes skatupunkta. „Pārliecinošs darbs,” tā par Sabīnes Verneres jauno izstādi saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Galerijā „Asni” iepretim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja grieķiskajām kolonnām Sabīne Vernere aicina uz sarunu par sengrieķu kultūras mantojumu no sava – sievietes mākslinieces – skatupunkta. Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālajā doktorantūrā viņa trīs gadus iedziļinājusies sengrieķu mitoloģijā, pētot sieviešu-briesmoņu izcelsmi un attēlojumu antīkajā mākslā un jautājot: kāpēc tās pašas īpašības, kas vīriešus sengrieķu mītos padara par varoņiem, sievietes ierindo pie monstriem? Sengri

Cik nozīmīga ir dažādu sabiedrības grupu un mākslas formu mijiedarbība un kā kino māksla aplūko to no jauniem skatu punktiem, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar Rīgas Starptautiskā īsfilmu festivāla "2Annas" veidotajiem. Vērtē kino kritiķe Dace Čaure un pētniece, kuratore un režisore Astra Zoldnere. No 4. līdz 10. aprīlim Rīgā jau 29. reizi norisināsies starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas", kas šogad skatītājiem piedāvās kino pasaulē ielūkoties caur simbiozes prizmu. Šogad īpaša uzmanība tiks pievērsta tam, kā kino māksla mijiedarbojas ar sabiedrību, vidi un citām mākslas disciplīnām, radot jaunus kultūras dialogus un mākslinieciskus risinājumus. Festivāla rīkotāji apmeklētājiem sola ne tikai pārsteidzošu kino pieredzi, bet arī virkni pasākumu, kuros varēs iesaistīties gan skatītāji, gan kino industrijas pārstāvji un eksperti.

Martā pēdējā dienā pārskatām šī mēneša kultūras kalendāru, kurā spilgti teātra un kino jaunumi, dažādu balvu birums Latvijas kultūrtelpā un, protams "Straumes" iegūtais "Oskars". Marta kultūras kalendāru pāršķirsta portāla "TVNET" kultūras žurnālists Toms Treibergs, Latvijas Radio kultūras žurnāliste Anda Buševica, mūzikas un teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča un portāla "Delfi" kultūras redaktore Nora Rieksta-Ķeņģe.