Kultras Rondo

Bērnu grāmatu pasaulē ir tik daudz, ka autoram tiešām jābūt sajūtai: šim stāstam ir jābūt pasaulē! Un šogad man šī pārliecība atnāca, saka pieredzējusī grāmatu ilustratore Elīna Brasliņa, kura gada nogalē piedzīvojusi pirmās pilnībā pašas radītās grāmatas iznākšanu. „Uzzīmēsim stāstu?” ir grāmata pašiem mazākajiem lasītājiem, ceļojums iztēlē, kur katrs stāsts var kļūt par pasaku. Un vienlaikus tas ir arī asprātīgu detaļu pilns stāsts par radošu cilvēku, kura dzīvē ienāk bērns.  „Bērnu grāmatu ir ļoti daudz, izvēle ir ļoti plaša. Vai tik tā nebija Luīze Pastore, kas to teica: ja tu gribi radīt grāmatu, tad tiešām ir jābūt sajūtai, ka šai grāmatai pasaulē ir jābūt. To nevar radīt tikai tāpēc, ka kāds būtu palūdzis: „Nu, Elīn, būtu tā kā laiks uztaisīt grāmatu!” Man ļoti ilgi nebija šīs sajūtas. Man ir kolēģe un draudzene, igauņu māksliniece Ulla Sāre, kurai arī šogad iznāca pirmā viņas grāmata. Esam par to runājušas, ka abas esam ļoti daudz ilustrējušas citu cilvēku stāstus, bet nebija tā sava stāsta, savas pā

Pieskāriens Jettes Užānes jeb Cimdu Jettiņas gara spēkam un atstātajam mantojumam. Atzīmējot Jettiņas simtgadi, Cēsu muzejā tiekamies ar izstādes "Dzīvais cimds" kuratori Elīnu Apsīti. Vēl 27. un 28. decembrī Cēsu muzejā skatāma izstāde "Dzīvais cimds", kas veltīta Jettes Užānes simtgadei, viņas cimdu gleznām un viņas mūžam, kuru pārsvarā nācās pavadīt ratiņkrēslā. Izstādes kuratore ir filozofe un režisore Elīna Apsīte, kuru vecāki aizveda pie Jetiņas, kad viņai bija kādi seši gadi. Elīna izdevusi "Jetes dienu grāmatu", veidojusi kustību izrādi "Kā man gribas iet" un taps arī grāmata ar cimdu tehniskajiem zīmējumiem un fotogrāfijām. Jetes skolai arī vajadzīgs turpinājums. Kultūras rondo cimdu meditācija Cēsu izstādē kopā ar Elīnu Apsīti, bet 28. decembrī gaidāms īpašs izstādes noslēguma pasākums.

Pirms 87 gadiem notika pirmais Piebalgas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projekts profesora Jēkaba Prīmaņa vadībā. Šovasar atkal Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas iedzīvotāji piedalījās Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektā. Uz noslēguma pasākumu Piebalgā devās arī Kultūras rondo. Piebalgai 2024. gads ir bijis varens – ar Piebalgas astoņsimtgades svinībām, Piebalgas žurmes meklējumiem un piebaldzēnu mērīšanu. Kas tik te nemērās – Jaunpiebalga ar Vecpiebalgu, zemes mērītas un cepuru augstums. Un paši arī mērīti. Vecpiebalgas kultūras namā 14. decembra vakars bija veltīts Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektam Piebalgā. Datu vākšana bija noslēgusies, zinātnieki stāstīja gan par vēsturiskajiem datiem, gan mūsdienu datiem. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes pētniekiem profesora Jāņa Vētras vadībā klāt bija arī idejas autors Rauls Vēliņš. „Vecpiebalgas vīru kora dalībniek noķēruši vienu, kas izliekas par piebaldzēnu. Penderu juris un Doblēnu Spricis viltvārdi pieķēra tāpēc, ka

Kāda saikne pastāv starp ornamentu un mitoloģiju? Cik daudz no patiesajām zīmju nozīmēm esam devalvējuši, tās komercializējot? Un – vai ar akadēmisku folkloristikas spēku spēsim reabilitēt ugunskrusta nozīmi? Par daudzveidīgajām mitoloģiskā ornamenta izpausmēm mūsdienās, tā interpretāciju un kritiskajiem punktiem ārpus romantizētā skatījuma izvaicājam Latviešu folkloras krātuves pētnieci Digni Ūdri-Lielbārdi. Nesen Tartu Universitātē LU LFMI Latviešu folkloras krātuves pētniece Digne Ūdre-Lielbārde aizstāvēja promocijas darbu zinātniskā doktora grāda iegūšanai aizstāvēšana. Promocijas darbs “The Latvian Folk Ornament and Mythology Nexus as Revival: Contested Historical Layers, Visualized Ideologies, and Commodified Creativity” (Latviešu tautas ornamenta un mitoloģijas saikne kā atjaunotā tradīcija: strīdīgi vēsturiskie slāņi, vizualizētas ideoloģijas un komercializēta jaunrade) veltīts latviskā tautas ornamenta mitoloģiskajai interpretācijai, kas arheoloģiskajā materiālā un tradicionālajā kultūrā balstītām,

Turpinot nesenās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas iedvesmoto kino stāstu sēriju, šodien saruna ar Polijā dzīvojošo zviedru režisoru Magnusu van Hornu (Magnus von Horn), kura filma „Meitene ar adatu”, līdzīgi kā „Straume”, nupat iekļuva „Oskara” pretendentu īsajā sarakstā un arī ir nominēta „Zelta globusam”. „Meitene ar adatu” tiek dēvēta par psiholoģisku šausmu filmu, jo tā balstīta patiesā stāstā par Dagmāru Overbiju – sērijveida zīdaiņu slepkavu Dānijā 20.gadsimta sākumā. Tomēr tā nav biogrāfiska filma, bet gan šī drausmīgā stāsta iespaidots kino darbs, kas uzdod jautājumus par laikmetu, sabiedrību un cilvēcību.  Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijas kļuva zināms, ka balvu par labāko oriģinālmūziku kādai Eiropas filmai šogad saņems „Meitenes ar adatu” mūzikas autore Frederike Hofmeiere (Frederikke Hoffmeier). Nozares profesionāļi bija novērtējuši režisora Magnusa van Horna ieceri pretnostatīt gadsimtu seno filmas vidi ar elektronisko mūziku. Režisors stāsta, ka ambientu elektronisko

Andras Neiburgas dienasgrāmatas “Es esmu tas, kas paliek pāri. 2003–2019”. Par sešpadsmit gados pieredzēto un piezīmēs fiksēto, un tagad izcelto Kultūras rondo saruna ar grāmatas sastādītāju Ilmāru Šlāpinu un literatūrzinātnieku Jāni Ozoliņu.  Šajā grāmatā publicētās dienasgrāmatas aptver periodu sešpadsmit gadu garumā. Šajā laikā daudz kas ir mainījies ne tikai Latvijā un pasaulē, kultūrā un politikā, interneta un sakaru tehnoloģijās, bet arī Andras Neiburgas dzīvē. Viņa pārtrauca rakstīt daiļliteratūru, taču kādu laiku vēl turpināja rakstīt slejas laikrakstā "Diena", nedaudz tulkoja un dramatizēja tekstus teātriem. Viņa kļuva par divu uzņēmumu vadītāju un līdzīpašnieci, vienlaicīgi vadot gan "Neiburgu īpašumus", gan viesnīcu un restorānu "Neiburgs". Pēdējais daudz pieminēts — ar visām tapšanas, finansējuma un apsaimniekošanas problēmām. Ārzemju braucieni, izstāžu, biennāļu, operizrāžu apmeklējumi, interese par viesnīcu biznesu, dizainu, restorānu vadību, kulināriju, kino un teātri, teju vai visu jaunāko

Tāpat kā Latvijas kino, arī kaimiņiem lietuviešiem šis ir bijis panākumiem bagāts gads. Īpašu uzmanību Lietuvas kino izpelnījās šovasar Lokarno kinofestivālā Šveicē, kur galvenās balvas saņēma divas lietuviešu filmas. Rudenī Kultūras rondo jau tikāmies ar filmas „Sausi slīkstot” režisoru Laurīnu Bareišu, bet tagad piedāvājam iepazīt vēl vienu ļoti interesantu lietuviešu kino jaunās paaudzes vārdu - režisori Sauli Bļuvaiti (Saulė Bliuvaitė). Viņas filma „Toxic” jeb „Izlecējas” bija nominēta arī šā gada Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā debijas filma. Filmā „Izlecējas” ir kāda spilgta epizode, kurā galvenā varone, 13 gadus vecā Marija modeļu kastingā angliski mēģina izstāstīt, ka ir metru septiņdesmit pieci gara, viņai patīk rozā krāsa un suņi, bet aizkadrā vīrieša balss pieglaimīgi saka: „Skaistulīt, neesi tik kautrīga, pasmaidi!” Šo fragmentu filmas veidotāji izvēlējušies arī treilerim jeb kaceklim, liekot domāt, ka galvenais stāsts būs par mazgadīgu modeļu biznesu Austrumeiropā. Tomēr, kad pirms E

19. decembrī Rīgas cirkā pirmizrāde Ziemassvētku uzvedumam „Sniega dzirksteles”. Muzikālus priekšnesumus, iespaidīgas video projekcijas un  cirka mākslinieku pārsteidzošās prasmes apvienojis režisors Reinis Boters. Izrādē piedalās Rīgas cirka un teātra trupas "Kvadrifrons" dalībnieki. Kad lielais baigais pamodināts, aiz priekškara iesākumā redzama vien viņa lielā acs, skatītāji var sekot līdzi cirka brīnumam. Uz sarkanā paklāja mākslinieki žonglē, brauc ar vienriteni un demonstrē akrobātikas numurus,  dažbrīd iesaistot arī skatītājus. Režisors Reinis Boters atklāj, ka jau pirms gada nolemts "Kvadrifronam" sadarbībā ar Rīgas cirku veidot Ziemassvētku izrādi. Kā zināms abi kolektīvi mīt zem viena jumta. Izrādē dominē cirka mākslinieku numuri, tomēr arī senā cirka stāsts ir svarīgs, to skatītājiem nodod divi mītiski tēli gan aktrises Antas Aizupes varone, gan Lielais Baigais, ko iemieso aktieris Jānis Kronis. Anta Aizupe kļuvusi par "Kvadrifrona" aktrisi un šīs izrādes vajadzībām nedaudz apguvusi arī gaisa a

Par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos un nevalstisko organizāciju lomu Kultūras rondo studijā iztaujājam Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri un Starpnozaru mākslas grupas „SERDE” pārstāvi Signi Pucenu, kuras decembra sākumā piedalījās UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai veltītā sesijā, kura notika Paragvajā. No 2. decembra līdz 7. decembrim Paragvajas galvaspilsētā Asunsjonā 19. reizi notika ikgadējā UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai sesija. Tās laikā norisinājās diskusijas par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos – t. s. labo prakšu reģistrā, neatliekami saglabājamo vērtību sarakstā un reprezentatīvajā sarakstā, kopumā lemjot par 63 nemateriālā kultūras mantojuma elementu iekļaušanu šajos sarakstos. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas labo prakšu reģistrā (Registe

Radioteātrī ierakstīts koncertuzvedums "Ziemassvētki manā ielā". Raimonda Paula mūzika, Ineses Zanderes dzeja. Par jauno ierakstu stāsta Radioteātra direktore Māra Eglīte. "Šoreiz galveno lomu spēlēja Gundars Grasbergs, kurš arī sarindoja tos dzejoļus, kā nu vajadzētu," stāsta Māra Eglīte. "Man likās, ka šis ir stāsts, es teiktu, maza bērna, Ziemassvētku redzējums, kas reizē ir ļoti mīļš, ļoti viegls, ļoti patīkams, reizēm draisks, reizēm mazliet skumjš, bet, lūk, caur šiem dzīvniekiem, caur šiem visiem tēliem, mēs nonākam līdz tam galvenajam līdz cilvēkam, līdz viņu izjūtām. Tā man likās." Bet vēl pirms dzejoļu rindošanas bija saruna ar maestro Raimondu Paulu, kurš jau gadiem Ziemassvētku laikam gatavo jaunu programmu Radioteātrī. Sākumā viņš atteicis, ka šogad nebūs, jo viss jau uzrakstīts. Tomēr domājot par svētku laika jauniestudējumu, aktieris Gundars Grasbergs piedāvājis Ineses Zanderes krājumu "Sapnis par Ziemassvētkiem". Māra Eglīte lūgusi Raimnodam Paulam uzrakstīt vienu dziesmu. Nepagāja ne di

Vai zinājāt, ka Igaunija ir muzeju lielvalsts? Dodamies uz Tartu, kur arī atrodas daudz muzeju. Tartu pilsētas muzejā pašlaik skatāmas divas lieliskas izstādes -  „Veļasmašīna no bietēm” un „Mūsu Tartu”. Izstādes „Veļasmašīna no bietēm” ekspozīcija ir tik daudzpusīga, ka aplūkojama trijos muzejos. Savukārt izstādē „Mūsu Tartu” iespēja iepazīt dažādās pilsētas daļas. Izstāde „Veļasmašīna no bietēm” ir arī viens no Tartu Eiropas kultūras galvaspilsētas pamatprojektiem. To organizē trīs muzeji vienlaikus - Tartu pilsētas, Lielceļu muzejs un Igaunijas Lauksaimniecības muzejs. Ar Ilzi Ilze Salnāju-Vervu, vienu no trim šīs izstādes kuratorēm un projekta vadītāju, tiekamies Tartu pilsētas muzejā. Muzeja galvenais uzdevums bijis atspoguļot pilsētnieku radošumu. Lai arī ekspozīcijā ir dažādu rūpnīcu ražotas preces, kas raksturo laiku, tomēr uzsvars ir uz pašu rokām radīto. Tartu pilsētas muzeja 2.stāvā apskatām arī izstādi „Mūsu Tartu”. Jau izstādes plakāts vēsta par pilsētas dažādiem rajoniem, kas kā raibs deķis i

Par sapņiem un to skaidrojumiem, un iespējām sapņus izmantot savai izaugsmei Kultūras rondo ar savām pārdomām dalās grāmatas “Gulbju nakts” autors Georgs Rubenis. Kāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību saviem sapņiem? Kādus noderīgus vēstījumus no izmainīta apziņas stāvokļa nakts aizsegā mēs varam gūt savai ikdienas dzīvei? Un – ja nekad neesi strādājis ar savu sapņu un bezapziņas dzīļu materiālu – kā to vislabāk un pareizāk būtu sākt?

“Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā” – par „Wolt” un „Bolt” piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģisko analīzi trīs gadu garumā izvaicājam pētnieku komandu. Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem.  Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc? Kutūras rondo sarunājas Maija Spuriņa, Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece un projekta vadītāja, Iveta Ķešāne, Latvijas Kultūras akadēmijas vadošā pētniece, Sabīne Ozola, Latvijas Universitātes socioloģijas maģistrantūras studente, kura projektā iesaistījās studējot Kultūras akadēmijā, un režisore Krista Burāne, kuru uzrunāja pētnieki, lai veikums nepaliek tikai akadēmiskā līmeni, bet ir arī „tulkots” ir mākslas valodā. 17. decembrī plkst. 15 Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā (Tabakas fab

Par Eiropas labāko debijas filmu šogad Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā tika atzīta norvēģu spēlfilma „Armands”, kuru šoruden redzējām arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Tās režisors ir Halfdans Ulmans Tendels (Halfdan Ullmann Tøndel), kura vārdu gribot negribot pavada fakts, ka viņš ir leģendārā zviedru režisora Ingmara Bergmana un tikpat leģendārās norvēģu aktrises Līvas Ulmanes mazdēls. Savukārt galveno lomu filmā „Armands” spēlē viena no šī brīža spožākajām Eiropas aktrisēm Renāte Rainsve (Renate Reinsve). Filma „Armands” ir skolas vecāku drāma, un tās darbība notiek vien dažu stundu amplitūdā, faktiski neizejot no skolas ēkas. Armands ir sešgadnieks, kas iesaistīts vienaudžu konfliktā, un uz skolu tiek izsaukta viņa māte – Renātes Rainsves atveidotā aktrise Elizabete. Otra konfliktā iesaistītā zēna vecāki pārmet Armandam nepiedienīgu seksuālu uzvedību, un skolas vadība neveikli cenšas situāciju atrisināt. Lai arī sākotnējā konflikta centrā ir bērni, viņi filmā neparādās. Mēs redzam tikai

Saruna par jaunās galerijas “ASNI” pieredzi, kopā ar citām galerijām šogad rīkojot Mazo mākslas mesi un gleznotājas Paulas Zariņas-Zēmanes izstādi "Acis atvērtas, aizvērtas", kas aplūkojama no 13. decembra. Jaunākajā darbu sērijā, kuru ievada ideja par mākslas darba rašanās impulsu (jeb stāstu mākslinieces acu priekšā), māksliniece eksperimentē ar glezniecības medija iespējām, galeriju ASNI atklājot kā maiguma un siltuma pilnu telpu, kurā patverties no gada noslēgumam ierastās steigas. Gleznas izstādē papildina arī mākslinieces autortehnikā radīti keramikas objekti. Jaunā mākslas galerija “ASNI”sevi pieteica brīdī, kad ēka pretī Nacionālajam Mākslas muzejam tika remontēta. Fasāde bija aizsegta. Abas galeristes – Auguste  Petre un Elīna Drāke – fokusējas uz Baltijas jaunajiem māksliniekiem, kā arī kopsadarbībām ar starptautiskiem kuratoriem, nekaunoties no Austrumeiropas vārda. Galerija “ASNI” plāno ne tikai izstādes, bet arī iespēju radīt īpašu mākslas satiksmes pieturu. Tikko atvērta mākslinieces Paulas Za

Pētījumi rāda, ka katrs trešais skolēns Latvijā ir saskāries ar mobingu jeb apcelšanu, izsmiešanu un vardarbību no vienaudžu puses. Siguldas koncertzālē „Baltais flīģelis” 14. decembrī būs skatāma šai tēmai veltīta laikmetīgās dejas izrāde, kur par mobingu kustību valodā runās paši skolēni – Ādažu novada Mākslu skolas Deju nodaļas audzēkņi. Izrādi kopā ar jaunajiem dejotājiem veidojusi horeogrāfe Karīna Lapšina, režisors Emīls Alps un trīs mūziķi, kas izrādē arī paši būs uz skatuves. Horeogrāfe un Deju nodaļas pedagoģe Karīna Lapšina ar apmēram 20 bērniem skolas deju zālē atkārto izrādes kustības. Pagājis pusgads kopš pirmizrādes un šis tas piemirsies, bet var redzēt, ka dejotāji ar lielu patiku atkal iejūtas izrādes tēlos. Laikmetīgās dejas izrāde „Tas viss dzīvo mūsos” savulaik tapa kā dejas nodaļas gada noslēguma koncerts un guva tik lielu atsaucību, ka 14.decembra vakarā to varēs redzēt atkal – šoreiz Siguldā. Izrādē piedalās apmēram 20 dejotāju no trešās līdz astotajai klasei un skan dzīvā mūzika, ko r

Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un Malmes Mākslas muzeju Zviedrijā no 14. decembra līdz 2025. gada 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas 4. stāva un Kupola zālēs noritēs izstāde “Latvijas kolekcija”, kas parāda 20. gadsimta sākuma Latvijas mākslinieku darbus no Malmes muzeja krājuma un tos papildinošus mūsdienu autoru jaundarbus. Par izstādi un latviešu mākslinieku darbu kolekciju Malmē stāsta studijā viena no izstādes kuratorēm Solvita Krese un izstādes arhitekte Līva Kreislere. 1939. gadā Malmes Mākslas muzejam (Malmö Konstmuseum) kā dāvinājums tika nodota Latvijas mākslas kolekcija – unikāls Latvijas mākslas momentuzņēmums starp diviem pasaules kariem. Darbu kopums – ainavas, portreti, klusās dabas un scenogrāfiju skices – iezīmē pāreju no 20. gadsimta 20. gadu modernisma eksperimentiem uz reālismu, kas bija raksturīgs 30. gadu Eiropas mākslai, un tematiski pievēršas Latvijas dabai un nacionālās kultūras cildinošām idejām, sabalsojoties ar Kārļa Ulmaņa auto

Gūt iekšēju mieru un prieku sola kokļu meditācija. Izbaudīt unikālu pieredzi kokļu skaņās 11. decembra vakarā iespēja Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē. Paši koklētāji kokļu meditāciju raksturo kā muzikālu sarunu un improvizētu saspēli, savukārt apmeklētājiem iespēja ne tikai klausīties un iedziļināties kokļu skanējumā, bet ar visu augumu izjust pasaulē lielākās kokles – dižkokles vibrāciju. Kokļu skaņas nomierina un rada īpašu noskaņu. Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē notiks kokļu meditācija. Telpu piepilda egļu smarža, uz grīdas salikti mīksti sēžammaisi. Meditāciju vadīs Rīgas Latviešu biedrības koklētāja Rozīte Katrīna Ponne kopā ar kopienas „Rīgas danči” koklētājiem Malvīni Mantinieci, Dzintaru Jēkabu Spīču un Madaru Lisovsku. Rozīte atklāj, ka iecere spēlēt kokli meditatīvā gaisotnē viņai radusies jau sen, sarunā pievienojas arī  Malvīne. Uz kokļu meditāciju aicinājums ierasties 15 minūtes pirms sākuma. Ja šajā reizē brīvu vietu vairs nav, atliek sekot informācijai Rīgas Latviešu biedrības mājas

Jau divdesmit gadus izdevniecība "Liels un mazs" izdod grāmatas bērniem. Par pieredzi un jauniem meklējumiem, kā uzrunāt bērnu un jauniešu auditoriju, Kultūras rondo pārrunājam ar izdevniecības kodolu - Inesi Zanderi, Alīsi Nīgali un Ūnu Laukmani.

Par šā gada Eiropas labāko filmu Eiropas Kinoakadēmijas biedru balsojumā atzīta franču režisora Žaka Odijāra kinolente “Emīlija Peresa”. Kannās pirmizrādītā filma ir savdabīgs mūzikla, trillera un komēdijas sajaukums, kura satura pārstāsts izklausās gandrīz absurdi – filmas centrā ir meksikāņu narkobarons, kurš vēlas kļūt par sievieti, falsificē savu nāvi un nonāk identitātes meklējumos starp savu veco un jauno dzīvi, pagātnes grēkiem un šodienas jūtām. Kad par franču “dzīvo klasiķi” dēvētais režisors Žaks Odijārs uz Eiropas Kinoakadēmijas skatuves kāpa pirmoreiz, saņemot balvu par labāko režiju, viņš jokoja, ka ir sagatavojis nevis vienu, bet divas un varbūt pat trīs runas, jo ir optimists. Otrajā runā kā nu jau arī labākais scenārists viņš lūdza sevi vairs nesaukt par “Jacques Audiard”, bet gan par “Jacques Award” jeb “Balvu Žaku”. Bet trešoreiz uz skatuves kāpa visa filmas komanda, jo “Emīlija Peresa” uzvarēja vairāku tūkstošu Eiropas Kinoakadēmijas biedru balsojumā par Eiropas labāko filmu. Filma “Emī