Kultras Rondo

Andra Zeibota „Kundziņsalas teikas” atklāj jaunu izdevniecības „Dienas grāmata” sēriju „Mūsdienu latviešu teikas un pasakas”. Kultūras rondo izvaicājam Andri Zeibotu un izdevēju Daci Sparāni Freimani. Jaunā grāmatu sērija “Mūsdienu latviešu teikas un pasakas” dodas pie lasītāja, sevī nesot sen apjaustu atskārtu, ka jebkura laika modernā cilvēka un pasaules attiecības ar to neizbēgamajām, palaikam nepieciešamajām, tomēr nereti arī grūti izturamajām sazobēm, iespējams, visprecīzāk savu būtību atklāj metaforiskās vīzijās, mīta struktūrā un pasakai raksturīgā nosacītībā.

Metālmākslinieka un tēlnieka Nila Jumīša jaunākā personālizstāde „6369 g” atklāta galerijā „XO”. Ar mākslinieku pārrunājam, ko izsaka grāmatas atlējums čugunā un kas ir mūžīgāks – no vāka līdz vākam iekļautais saturs vai fiziskais materiāls un kāpēc?

21. februāra vakarā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrāde – Riharda Štrausa opera „Salome”. Jūdejā notiekošo stāstu režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis pārcēlis uz nākotnes Izraēlu – vietu, kur ideoloģiju un reliģiju mezgls sapinies visciešāk. Uzvedumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, titullomu jauniestudējumā interpretēs viesmāksliniece Astrida Keslere. Šis būs jau piektais „Salomes” iestudējums mūsu Baltajā namā. Kā ierasts, pirms gaidāmās pirmizrādes izglītojošo pasākumu ciklā Operas Jaunajā zālē notika sarunas par Riharda Štrausa operas „Salome” jauniestudējumu, arī operas vēsturnieka Mikus Čežes lekcija, minot gan zīmīgus „Salomes” iestudējumus uz operu skatuvēm, arī kino versijas, gan sniedzot ieskatu operas tapšanas vēsturē un, protams, atskaņojot muzikālus fragmentus. Vakara vadītāja Liene Jakovļeva iztaujāja jauniestudējuma režisoru un scenogrāfu Alvi Hermani un horeogrāfi Elzu Leimani. Pārsteigums iestudējumā svarīgs, tāpēc sarunās atklāja nedaudz. Oskara Vailda franciski

Kad pirms trim gadiem sākās Krievijas pilna mēroga karš Ukrainā, iespēju jelkā palīdzēt ukraiņiem meklēja daudzi. Krišjāņa Barona muzejs Rīgā kļuva par vienu no vietām, kur dzimteni pametušie ukraiņi varēja satikties, neformālā gaisotnē spert pirmos soļus latviešu valodā un iepazīt Latviju caur kultūru un tradīcijām. Šo misiju muzejs turpina arī pašlaik, pulcējot ukraiņus uz sarunvalodas klubu un rīkojot kopīgas ekskursijas, kuru kulminācija būs kopīga Jāņu svinēšana Piebalgā. „Tā ir abpusēji bagātinoša pieredze,” saka muzeja direktors Andris Ērglis. Krišjāņa Barona muzejs otrdienas vakarā dūc kā bišu spiets. Vairāk nekā divdesmit ukraiņu mazās grupiņās diskutē par latviešu tradīcijām. Un dara to latviešu valodā. Šādā sarunu formā, caur smiekliem, muzeja direktoram Andrim Ērglim un vienam otru iedrošinot, Barona muzejs īsteno jau ceturto projektu ar mērķi palīdzēt ukraiņu bēgļiem Latvijā justies mājīgāk. Reizēm viņi kopā pat uzdzied. Krišjāņa Barona muzeja direktors Andris Ērglis atceras, ka pirmie pasāku

Savienot šķietami nesavienojamas pasaules – mikoloģiju un laikmetīgo deju – aicina jauna izrāde „Micēliju tīklā”. Tās veidotāji – māksliniece Elīna Valdmane, horeogrāfe Agate Bankava, dejotāji Agnese Bordjukova un Mārtiņš Anžarovskis, kā arī bundzinieks Rinalds Maksimovs – aicina domāt sēņu lomu simbiozē un jaunu ekosistēmu radīšanā un aizdomāties par mūsu pašu spēju ieklausīties, sadarboties un pamanīt sakarības. Biedrības „LAUKUU” un Pārdaugavas kultūras apvienības rīkotā izrāde „Micēliju tīklā” notiks 22. februāra vakarā Imantas kultūras centrā Rīgā.

Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu tā, lai viss process būtu balstīts uz demokrātiskiem principiem? Ko nozīmē pašiem izlemt – kādu mākslu un māksliniekus vēlamies redzēt un kāpēc? Un galu galā – kā mākslinieks var veicināt kopienas veidošanos? Kultūras rondo uz šiem jautājumiem atbild konferences „Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu? Demokrātijas principi mākslas finansēšanā, pasūtīšanā un sabiedrības iesaistē” rīkotāji un dalībnieki. Sarunājas aktieris, tehnoloģiju entuziasts, mākslas pasūtītājs, kuldīdznieks Jurģis Spulenieks, konferences projekta vadītāja, Latvijas Jaunā teātra institūta mākslinieciskā vadītāja Santa Remere, kāzu dekorēšanas uzņēmuma "Plīvurpuķe" vadītāja, Kuldīgas kopienas mākslas pasūtītāja Ieva Štro un konferences vieslektors Daniels Valtuenja (Daniel Valtueña) no Madrides. 22. februārī Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā notiks starptautiska konference “Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu? Demokrātijas principi mākslas finansēšanā, pasūtīšanā un sabiedrības iesaistē”, ko rīko biedrī

Priekšplānā mīlestības un attiecību pasaule – Lauras Grozas iestudējumā „Lēdija Makbeta”, kas iestudēta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Artūra Dīča dramatizējums tapis pēc Viljama Šekspīra lugas „Makbets” motīviem. Lauras Grozas radošajā komandā vēl strādājuši scenogrāfijas un kostīmu veidotāji MAREUNROL’S, videomāksliniece Katrīna Neiburga, komponiste Anna Fišere, gaismu mākslinieki Oskars Pauliņš un Maksims Ustimovs.  Izrādei „Lēdija Makbeta” dots žanra apzīmējums – sapņu sonāte, sapņiem  un sapņu telpai iestudējumā būtiska nozīme. Parasti Šekspīra kara drāmu „Makbets” raksturo kā ambīciju un varaskāres traģēdiju, un tā arī ir. Režisore Laura Groza kopā ar radošo  komandu  vēlējusies paskatīties no sievietes, Lēdijas Makbetas skatu punkta, priekšplānā liekot mīlestību. Taču vispirms vajadzēja radīt lugas materiālu. Atgādinām, ka šīs sezonas vadmotīvs Čehova teātrī ir mīlestības tēma un izrādē „Lēdija Makbeta” režisore pazīstamajam sižetam atradusi citas atslēgas, lēdijas Makbetas mīlestību izvirzot p

Kā tehnoloģiju ietekmē mainās animācijas stils -3D animācijas tehnikas popularitāte un pieejamība. Klasiskās tehnikas ekskluzivitāte. Skats uz Latvijas animācijas filmu ainu. Kultūras rondo studijā izvaicājam animācijas filmu režisoru un mākslinieku, animācijas studijas „Atomart” vadītāju Edmundu Jansonu.   Pēc Ginta Zilbaloža „Straumes” starptautiskajiem panākumiem ir sperti papildu soļi animatoru izglītības atbalstam. Tostarp - Kultūras ministrijai līdz 1.jūnijam jāiesniedz Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par animatoru augstākās izglītības studiju programmas izveides plānu, iespējamiem risinājumiem un detalizētu nepieciešamā finansējuma aprēķinu. Bet ko tas nozīmē realitātē tiem, kas nupat izlēmuši studēt audiovizuālo mākslu? Ko par to saka jau esošie profesionāļi un mācībspēki? Kā animācijas māksla mainās līdztekus tehnoloģiju attīstībai? Sarunu papildina arī fragments no intervijas ar Krisu Vedžu. Viens no ASV animācijas veterāniem, kurš piedzīvojis industrijas attīstību no pirmajiem datoranimāc

Stikls ir intriģējošs materiāls – vienlaikus trausls un smags, vēss un karsts, robusts un vijīgs. Ar savu daudzveidību tas apbūris māksliniekus visā pasaulē, kuri atrod arvien jaunus veidus, kā stiklu apstrādāt, locīt, piesūcināt, slāņot, ar to gleznot... Stikla uznāciens Baltijas laikmetīgajā mākslā pašlaik skatāms Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur tikko durvis vērusi Baltijas valstu aktīvāko nozares mākslinieku izstāde “Slāņi”. “Šī izstāde tiešām parāda, ka stikla mākslā robežu nav,” Tā saka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, pirmos skatītājus sagaidot jau muzeja vestibilā. Iemesls tam ir līdzās esošais Kārļa Bogustova darbs “Stikls un skeitbords” no metāla un kausēta slāņotā stikla, kas ievada jauno stikla mākslas izstādi. Bogustovs ir arī skeitbordistu iecienītās stikla rampas pie Nacionālā mākslas muzeja autors. Bet izstāde “Slāņi” nav veltīta funkcionāliem stikla objektiem, kā nereti esam raduši domāt par stiklu – te nav ne vāžu, ne bļodu vai lustru, bet gan mon

Cik daudz patiesībā nevajadzīga apģērba mēs iegādājamies modes industrijas spiediena rezultātā? Cik atbildīgi ir modes dizaineri, kad paziņo, ka viņu radītais apģērbs ir „videi draudzīgs”? Un – kurā brīdī tas, kas vakar bija modē, šodien ir vien pātērniecības radīta lupatu kaudze? Tieši šobrīd vienlaicīgi mākslas valodā par to runā gan Madaras Freidenfeldes izstāde „F/W 24/25”, gan ar horeogrāfes Kristīnes Brīniņas līdzdalību tapusī izrāde „Gadalaiki. Faux Pas.” kā arī  tapis apjomīgs modes dizaineres Laimas Jurčas pētījums „Mode kā dārzkopība. Modes dizaina procesa attīstība ceļā uz rūpju atjaunošanas stratēģiju”. Kultūras rondo studijā dizainere Laima Jurča, horeogrāfe Kristīne Brīniņa un māksliniece Madara Freidenfelde.    

Kopš janvāra vidus Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē Pulka ielā skatāma izstāde „Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai”. Izstāde ir daļa no aizsāktā izstāžu cikla, kas atklāj muzeja krājuma daudzveidību un starpdisciplinaritāti. Pērn sarīkota izstāde par skaņu ierakstu vēsturi, bet šogad pievēršas kino mākslas un literāru darbu mijiedarbībai un interpretācijai. Laima Slava uz Pulka ielu devās dienā, kad notika Kuratora ekskursija izstādē. Kuratora ekskursija izstādē ir lielisks brīdis, lai vairāk uzzinātu par ekspozīciju, par tās tapšanu un uzdot  savus jautājumus. Arī man būs tāda izdevība, tāpēc ierakstā ekskursijas epizodes mīsies ar sarunu un jautājumiem. Nelielam atnākušo pulkam izstādes kuratore Kristīne Želve un projekta vadītāja Katrīna Kūkoja atklāj svarīgas detaļas, arī to, kā skaņu mākslinieku Maksimu Šenteļevu, iedvesmojis Kalna Kaibēnu apmeklējums, un kā tas atspoguļojas izstādē. -- Ir apritējuši 145 gadi, kopš romāna „Mērnieku laiki” uzraks

„Sudraba tagadnes tilts” – šāds nosaukums dots nupat klājā nākušajam dzejas krājumam, kas ir divu dzejnieku – dzīvesbiedru kopkrājums. Gan Māris Salējs, gan Zane Daugule ir pazīstami katrs ar savu dzeju, tomēr kā kopīgi savīts dzejoļu krājums Māra un Zanes poētiskais tembrs iznāk pirmoreiz. Šāds formāts – dzīvesbiedru kopkrājums ir retums. Jautāti par šāda kopkrājuma veidošanu, Māris norāda Zanes virzienā. "Visgodīgākā atbilde būtu tāda, kā dažus gadus atpakaļ mūsu abu dzīvēs ieviesās tāda, atļaušos teikt, diezgan melna strīpa, un tad vienīgā izeja - kā melno strīpu izgaismot, bija uzcelt pāri kaut ko sudrabojošu, skaistu un paliekošu, un tā mēs nonācām pie šī krājuma veidošanas," par kopkrājuma tapšanu atklāj Zane Daugule. Viņa arī piebilst, ka tilta būvniecības materiāli var būt ļoti dažādi. "Varējām jau tā nedarīt, varējām radīt kaut ko jaunu. Bet man šķiet, ka..." bilst Zane Daugule. "Arī tādēļ, ka krājumā ne tikai jaunie dzejoļi, bet viens otrs no senākajiem un pat no iepriekšējiem krājumiem. Tā kā

Ukraiņu tautas mūzika, ko izpilda divi latviešu puiši, izdota skaņu ierakstu kompānijā Zviedrijā – tik neparastu ceļojumu piedzīvojusi dziedātāju Anša Bētiņa un Artūra Čukura vairākus gadus lolotā programma „Slāvu tautu dziedājumi” („Slavic Folk Songs”). Tās centrā ir tieši ukraiņu tradicionālie dziedājumi, īpaši no pašlaik okupētajiem Ukrainas reģioniem. Tos papildina arī maķedoniešu, serbu un citu slāvu tautu dziesmas. Celt gaismā šo mūziku ir viņu atbilde uz Krievijas agresiju reģionā. Kad tiekamies pirms albuma prezentācijas koncerta Anglikāņu baznīcā Rīgā, Artūrs Čukurs un Ansis Bētiņš piedāvā nodziedāt kādu ukraiņu kozaku dziesmu, kuras jaunajā albumā nav. Puiši dzied praktiski no galvas, tikai brīžam ieskatoties vārdos. Nošu pieraksta abiem akadēmiski skolotajiem mūziķiem priekšā nav. Ansis Bētiņš paskaidro, par ko bija nupat dzirdētā dziesma: „Tā ir dziesma no Čerkasu un Harkivas apgabaliem – par māti, kura auklē savu mazo dēlu un pie sevis prāto, kas ar dēlu notiks, kad viņš izaugs. Ejot cauri pant

Kopā ar dzejnieku Edvīnu Raupu studijā veram vaļā viņa jaunāko dzejoļu krājumu “Laiks ir jau ievilcies” un pārrunājam viņa skatījumu uz cilvēka esību, laiku un domu plūdumu. "visas mūsu sarunas ir kāda monologs" – šāds epigrāfs likts Edvīna Raupa dzejas grāmatai "Laiks ir jau ievilcies". Grāmatai arī izcils vizuālais tēls, ko veidojis scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Pastāsti, lūdzu, par tām lapām grāmatā, kur ir mazliet miglā tīts viss, kur nevar izlasīt. Edvīns Raups: Tas tā laikam ir domāts, lai cilvēks mazlietiņ palauza galvu, kas tur ir iecerēts. Tā nebija mana koncepcija, mans piedāvājums, to izdomāja mākslinieks. Bet man iepatikās šī ideja tāpēc, ka arī tur ir savs noslēpumiņš klāt, un tu nevari īsti izdibināt, cik tā tas ir gribēts, tā iecerēts, un ciktāl tas ir nejauši. Tas ir tieši tā, kā dzejā tas mirklis, ko es vēlos noķert starp pierādāmo nepierādāmo, starp esošo neesošo, starp izdibināmo neizdibināmo. Visas šīs robežlīnijas man ir ārkārtīgi aktuālas. Un šajā ziņā tas noteikti sasaucas ar to. Vai t

Ceļojumu grāmata bez fotogrāfijām, jo visas fotogrāfijas, visi dokumenti un papīra gabaliņi ir sadeguši – Marikas Rozenbergas pierakstītie tēlnieces Ēvī Upenieces (1925–2024) stāsti „No Sarkandaugavas līdz Havanai”. Ļoti skopos vārdos arī daži svarīgi teikumi par tēlniecību un padomju īstenību. Tiekamies ar Mariku Rozenbergu no izdevniecības „Aminori” un mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni. Netipiski memuāriem šo grāmatu ilustrē nevis fotomateriāli, bet mākslinieces Baibas Baibas zīmējumi.

Pasaulē iecienītajam britu detektīvseriālam „Midsomeras slepkavības” ir savs, ne ar ko nesajaucams rokraksts – ekscentriski ļaudis un daudzskaitlīgas un brīžam neticami ērmīgas slepkavības uz skaistas Anglijas lauku ainavas fona. Ja esat seriāla fanu vidū, droši vien pamanījāt, ka šonedēļ Rīgā viesojās „Midsomeras slepkavību” galvenais varonis – detektīvs Džons Bārnabijs, pareizāk sakot, viņa lomas atveidotājs Nīls Dadžens (Neil Dudgeon). Kā norāda Latvijas Televīzijā, šī vizīte notika par godu seriāla gaidāmajai divdesmit piektajai sezonai un tā lielajai popularitātei Latvijā, kur „Midsomeras slepkavības” ar stabili augstiem reitingiem LTV rāda kopš 2011. gada. Savā spraigajā Rīgas vizītē detektīva Bārnabija lomas atveidotājs Nīls Dadžens atrada laiku iegriezties arī Latvijas. Saruna ar Nīlu Dadženu angļu valodā "Man šķiet, ka tas ir populārs tieši tāpēc, ka tas ir tik britisks! Lietas, kas cenšas patikt visiem, kļūst bezformīgas un banālas. Bet, ja stāsts ir par ļoti konkrētu vietu un konkrētiem cilvēk

Atmiņu un iedomu telpas dominē nupat atklātajās divās izstādēs Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Annas Ceipes personālizstāde ar nosaukumu „Atmiņaines plūdmaņas” ir mākslinieces pirmā personālizstāde "Kim?" telpās, savukārt Anna Malicka pēc Londonā pavadītā gada ar azartisku prieku radījusi izstādi „Pūra lāde (((pure lady)))”. "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā vispirms iepazīsimies ar mākslinieci Annu Ceipi un viņas darbiem, kas izkārtoti divās telpās, un tos vieno nosaukums „Atmiņaines plūdmaņas”. Tas ir stāsts par atmiņu ainavām. Annai Ceipei, kura savu vārdu vietējā mākslas vidē jau nostiprinājusi, pērn sarīkotas izstādes arī Briselē un Tallinā, šī ir pirmā lielā personālizstāde "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā. Izstādes kuratore Zane Onckule atgādina gan par iepriekšēju sadarbību ar Annu,  gan raksturo jaunāko izstādi. Atmiņas ir bieži izmantots motīvs mākslinieku darbos, Annas Ceipes izstādē atmiņu ainava, atmiņu aina ir poētiski melanholiska. Anna Malicka ir jaunā māksliniece, kurai tīk eksperimentē

"LaMaRe" ir jaundibināta Latvijas Radošo rezidenču apvienība, par kuras mērķi un uzdevumiem studijā izvaicāsim rezidenču vadītājus no Liepājas, Kuldīgas un Rīgas. Latvijas Radošo rezidenču apvienība – jauna platforma mākslas un kultūras attīstībai – tikko dibināta, bet jau ar lieliem radošiem plāniem. Kādas ir radošās rezidences Latvijā un kāpēc tam nepieciešams darboties kopā, Kulturas rondo atklāj apvienības valdes priekšsēdētāja Barbara Freiberga un valdes loceklis Kaspars Lielgalvis. Katram sava pieredze un plāni. Barbara Freiberga Liepājas Rezidenču un kultūras centrs ar rezidenci "Re!Liepāja" vadītāja, Kaspars Lielgalvis pārstāv mākslas centru "Totaldobže" ar rezidenci "Melnais caurums". 25.janvārī izveidota Latvijas Radošo rezidenču apvienība ar skanīgu radošo nosaukumu "LaMaRe", kas apvieno vairāk nekā 20 radošās rezidences, rezidenču programmas un rezidences veidojošas organizācijas no visas valsts. Apvienības mērķis ir attīstīt un atbalstīt radošo rezidenču darbību, stiprinot to ilgtspēju un veic

Džemmas Skulmes 100. jubilejas gads sācies ar viņas mammas – tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes izstādi. Mālpils pagasta „Skulmēs” ik sestdienu apmeklētājiem atvērts ziemas skulptūru parks „Sniegavīri”, kur brīvā dabā eksponēti 10 tēlniecības darbi. Skulptūras atlējis un no dažādiem periodiem izvēlējies tēlnieces mazmazdēls Arturs Dimiters. Skulmju dzimtas mājas ekspozīcijas kuratores Esmeraldas Tāles pavadīta apskatu ziemas skulptūru dārzu. Dienā, kad esmu „Skulmēs”, zemi klāj neliela sniega sega, un baltās skulptūras uz podestiem ir kā saskaņojušās ar apkārtējo vidi. Izstādes idejas autors ir Martas Liepiņas-Skulmes mazmazdēls Arturs Dimiters. Kopā ar Esmeraldu izstaigājam dārzu, jo skulptūras izvietotas dažādās dārza daļās, pie vārtiem gluži kā sargs sagaida „Ganiņš”, tālāk „Ģitārists”, tad „Modelis” un vairākas Konstruktīvās skulptūras. Pie dažām pakavējamies ilgāk. Marta Liepiņa-Skulme bija pirmā profesionāli izglītotā latviešu sieviete – tēlniece (izstādēs piedalījās no 1920. gada). Viņas galvenā dar

"Mākslas darbi rodas mokās" – filma, kas veltīta Jurim Kulakovam un par kuru saruna studijā ar viņa meitu – vijolnieci Justīni Kulakovu-Sipņevsku un režisori Elizabeti Gricmani. Komponists Juris Kulakovs – cilvēks, kurš ļoti meistarīgi uzlika masku. Režisorei Elizabetei Gricmanei ir izdevies sešu gadu laikā viņam tikt klāt – tas tagad redzams dokumentālajā filmā "Mākslas darbi rodas mokās". “Mans gars ir vājš, bet griba – stipra,” leģendārais Juris Kulakovs atzina filmas “Mākslas darbi rodas mokās” režisorei. Sekojot laikam Jura ekscentriskajā midzenī, kas atspoguļo vētraino mūžu un aizraujošo mūziku, skatītājs brīžiem tiek ierauts atpakaļ padomju absurdo aizliegumu realitātē un brīvības atgūšanas spožumā, kas par spīti visam mēdz izklausīties kā muļķības slavinājums. Atklātās sarunās ar Juri un viņa tuvākajiem cilvēkiem filma skatītājam paver skatu uz maskām, mākslām un kaislībā. Filmas pirmizrāde būs 11. februārī Rīgā. Savukārt 16. augustā Veidenbauma ‘’Kalāčos” skanēs Jura Kulakova dziesmas ar Veidenba