Kultras Rondo

Pasaulē iecienītajam britu detektīvseriālam „Midsomeras slepkavības” ir savs, ne ar ko nesajaucams rokraksts – ekscentriski ļaudis un daudzskaitlīgas un brīžam neticami ērmīgas slepkavības uz skaistas Anglijas lauku ainavas fona. Ja esat seriāla fanu vidū, droši vien pamanījāt, ka šonedēļ Rīgā viesojās „Midsomeras slepkavību” galvenais varonis – detektīvs Džons Bārnabijs, pareizāk sakot, viņa lomas atveidotājs Nīls Dadžens (Neil Dudgeon). Kā norāda Latvijas Televīzijā, šī vizīte notika par godu seriāla gaidāmajai divdesmit piektajai sezonai un tā lielajai popularitātei Latvijā, kur „Midsomeras slepkavības” ar stabili augstiem reitingiem LTV rāda kopš 2011. gada. Savā spraigajā Rīgas vizītē detektīva Bārnabija lomas atveidotājs Nīls Dadžens atrada laiku iegriezties arī Latvijas. Saruna ar Nīlu Dadženu angļu valodā "Man šķiet, ka tas ir populārs tieši tāpēc, ka tas ir tik britisks! Lietas, kas cenšas patikt visiem, kļūst bezformīgas un banālas. Bet, ja stāsts ir par ļoti konkrētu vietu un konkrētiem cilvēk

Atmiņu un iedomu telpas dominē nupat atklātajās divās izstādēs Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Annas Ceipes personālizstāde ar nosaukumu „Atmiņaines plūdmaņas” ir mākslinieces pirmā personālizstāde "Kim?" telpās, savukārt Anna Malicka pēc Londonā pavadītā gada ar azartisku prieku radījusi izstādi „Pūra lāde (((pure lady)))”. "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā vispirms iepazīsimies ar mākslinieci Annu Ceipi un viņas darbiem, kas izkārtoti divās telpās, un tos vieno nosaukums „Atmiņaines plūdmaņas”. Tas ir stāsts par atmiņu ainavām. Annai Ceipei, kura savu vārdu vietējā mākslas vidē jau nostiprinājusi, pērn sarīkotas izstādes arī Briselē un Tallinā, šī ir pirmā lielā personālizstāde "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā. Izstādes kuratore Zane Onckule atgādina gan par iepriekšēju sadarbību ar Annu,  gan raksturo jaunāko izstādi. Atmiņas ir bieži izmantots motīvs mākslinieku darbos, Annas Ceipes izstādē atmiņu ainava, atmiņu aina ir poētiski melanholiska. Anna Malicka ir jaunā māksliniece, kurai tīk eksperimentē

"LaMaRe" ir jaundibināta Latvijas Radošo rezidenču apvienība, par kuras mērķi un uzdevumiem studijā izvaicāsim rezidenču vadītājus no Liepājas, Kuldīgas un Rīgas. Latvijas Radošo rezidenču apvienība – jauna platforma mākslas un kultūras attīstībai – tikko dibināta, bet jau ar lieliem radošiem plāniem. Kādas ir radošās rezidences Latvijā un kāpēc tam nepieciešams darboties kopā, Kulturas rondo atklāj apvienības valdes priekšsēdētāja Barbara Freiberga un valdes loceklis Kaspars Lielgalvis. Katram sava pieredze un plāni. Barbara Freiberga Liepājas Rezidenču un kultūras centrs ar rezidenci "Re!Liepāja" vadītāja, Kaspars Lielgalvis pārstāv mākslas centru "Totaldobže" ar rezidenci "Melnais caurums". 25.janvārī izveidota Latvijas Radošo rezidenču apvienība ar skanīgu radošo nosaukumu "LaMaRe", kas apvieno vairāk nekā 20 radošās rezidences, rezidenču programmas un rezidences veidojošas organizācijas no visas valsts. Apvienības mērķis ir attīstīt un atbalstīt radošo rezidenču darbību, stiprinot to ilgtspēju un veic

Džemmas Skulmes 100. jubilejas gads sācies ar viņas mammas – tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes izstādi. Mālpils pagasta „Skulmēs” ik sestdienu apmeklētājiem atvērts ziemas skulptūru parks „Sniegavīri”, kur brīvā dabā eksponēti 10 tēlniecības darbi. Skulptūras atlējis un no dažādiem periodiem izvēlējies tēlnieces mazmazdēls Arturs Dimiters. Skulmju dzimtas mājas ekspozīcijas kuratores Esmeraldas Tāles pavadīta apskatu ziemas skulptūru dārzu. Dienā, kad esmu „Skulmēs”, zemi klāj neliela sniega sega, un baltās skulptūras uz podestiem ir kā saskaņojušās ar apkārtējo vidi. Izstādes idejas autors ir Martas Liepiņas-Skulmes mazmazdēls Arturs Dimiters. Kopā ar Esmeraldu izstaigājam dārzu, jo skulptūras izvietotas dažādās dārza daļās, pie vārtiem gluži kā sargs sagaida „Ganiņš”, tālāk „Ģitārists”, tad „Modelis” un vairākas Konstruktīvās skulptūras. Pie dažām pakavējamies ilgāk. Marta Liepiņa-Skulme bija pirmā profesionāli izglītotā latviešu sieviete – tēlniece (izstādēs piedalījās no 1920. gada). Viņas galvenā dar

"Mākslas darbi rodas mokās" – filma, kas veltīta Jurim Kulakovam un par kuru saruna studijā ar viņa meitu – vijolnieci Justīni Kulakovu-Sipņevsku un režisori Elizabeti Gricmani. Komponists Juris Kulakovs – cilvēks, kurš ļoti meistarīgi uzlika masku. Režisorei Elizabetei Gricmanei ir izdevies sešu gadu laikā viņam tikt klāt – tas tagad redzams dokumentālajā filmā "Mākslas darbi rodas mokās". “Mans gars ir vājš, bet griba – stipra,” leģendārais Juris Kulakovs atzina filmas “Mākslas darbi rodas mokās” režisorei. Sekojot laikam Jura ekscentriskajā midzenī, kas atspoguļo vētraino mūžu un aizraujošo mūziku, skatītājs brīžiem tiek ierauts atpakaļ padomju absurdo aizliegumu realitātē un brīvības atgūšanas spožumā, kas par spīti visam mēdz izklausīties kā muļķības slavinājums. Atklātās sarunās ar Juri un viņa tuvākajiem cilvēkiem filma skatītājam paver skatu uz maskām, mākslām un kaislībā. Filmas pirmizrāde būs 11. februārī Rīgā. Savukārt 16. augustā Veidenbauma ‘’Kalāčos” skanēs Jura Kulakova dziesmas ar Veidenba

Latvijas Universitātes  jauktais koris “Dziesmuvara” svin savu 100. jubileju. Skaņu ainava “Uz Rietumiem” ir kora veltījums tiem dziesmuvariešiem, kam Otrajā pasaules karā nācās pamest Latviju. Kultūras rondo tiekamies ar uzveduma radošo komandu, kas skaņu ainavu aicinās pieredzēt aizvērtām acīm.  Stāsta kora “Dziesmuvara”, diriģente Laura Ozoliņa, komponiste Evija Skuķe, režisore Liena Šmukste un dramaturgs Didzis Ruicēns. Iespaidos dalās “Dziesmuvaras” dziedātāji. Skaņu ainavas “Uz Rietumiem” pirmizrāde notiks svētdien, 9. februārī, pulksten 14 un 18 Ģertūdes ielas teātrī. Putna dzīve sākas ar skaņu. Tā kļūst par pirmo orientieri pasaulē, kamēr redze vēl nav atmodusies. Skaņu ainava "Uz rietumiem" ir stāsts par gājputna dzīves sākumu, savas dziesmas iemācīšanos un gatavošanos lidojumam nezināmajā. Klausītāji skaņu ainavu piedzīvos aizsegtām acīm. Līdzīgi kā maziem putnēniem, arī izrādes apmeklētāju vienīgais orientieris telpā būs skaņa. Izrādes koncepcija tapusi, iedvesmojoties no sajūtu teātra principie

MIL 02 ar devīzi “Aizsardzības ainava” - militārā tēma, kuru Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādei šogad izstrādā autoru komanda, no kuras Kultūras rondo studijā izvaicājam Latvijas paviljona kuratori Lieni Jākobsoni un “Nomad architects“ arhitekti Mariju Katrīnu Dambi. Uzvarētāja meta autoru komanda ir SIA "Sampling", kur metu īstenojuši dizainere un pētniece Liene Jākobsone, arhitekts Mantens Devrīnts (Manten Devriendt), Solvita Kārkliņa, Zane Saulīte-Zvaigzne un SIA "Nomad architects" arhitekti Marija Katrīna Dambe un Florians Betats (Florian Betat).    

Pasniegtas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu atzīta "Marijas klusums", bet labākās animācijas filmas gods ticis "Straumei". "Straume" un tās komanda saņēma piecus "Lielos Kristapus", kā arī LSM.lv skatītāju balvu. Ar pieciem "Lielajiem Kristapiem" sveikti arī vēsturiskās drāmas "Marijas klusums" veidotāji, savukārt ar balvu par mūža ieguldījumu ceremonijā godināja režisoru un pedagogu Pēteri Krilovu. Atziņas pēc nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem un starptautiskās žūrijas pārstāvju komentāri. Sarunājas divi starptautiskās žūrijas pārstāvji – pētniece, kuratore un kino kritiķe Zane Balčus un režisors, scenārists, Latvijas Kinorežisoru ģildes valdes priekšsēdētājs un viens no pērnā gada Liela Kristapa laureātiem Staņislavs Tokalovs, kā arī kino kritiķe Kristīne Simsone. Starptautiskā žūrija vērtēja 41 filmu, un tajā līdzās Zanei Balčus, Staņislavam Tokalovam un Dzintaram Dreibergam bija arī divi ārzemju kino profe

"Lielā Kristapa" balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā piešķirta režisoram Pēterim Krilovam. Kultūras rondo devās pie režisora, kurš radījis nozīmīgas dokumentālās filmas un teātra  izrādes, ir aktiermeistarības pedagogs. Režisors, pasniedzējs, iedvesmotājs, darītājs, radītājs… Šodienas teātra un kino telpa Latvijā nav saraujama ar Pētera Krilova vārdu. Allaž, kad ir iespēja ar Pēteri parunāt ilgāk un apspriest ko vairāk nekā tikai ikdienas skrējiena virspusējās lietas, teju katrreiz saruna top par ko lielāku, dziļāku un būtiskāku. Tā vien šķiet, ka aiz tumšajām brillēm paslēptās Pētera acis redz ko vairāk, pat to, kas vēl tikai top, to, ko pārējie vēl neredz… pat nenojauš. Esmu uzaicināts pie Pētera mājās leģendārajā Nometņu ielas 73. nama dzīvoklī, kur Pēteris dzīvo visu mūžu. Pie mājas, neskatoties uz pelēcīgo ziemu, zaļo dārziņš un pie durvīm mani sagaida priecīgais labradors Timurs un Pēteris ir uzvārījis tēju… Tu kā režisors, kurš māca citiem gan kino, gan teātrī, gan pats esmu bijis uz bīnes, kā t

Mākslas telpā  „Pilot” atklāta jau piektā „BDO Jauno mākslinieku balvas” izstāde. No turpat 20 pieteikumiem izstādei un balvas finālam izvēlēti seši jaunie mākslinieki. Piecu gadu laikā balva kļuvusi par būtisku atbalstu jaunajiem māksliniekiem. Pirmo reizi balvas pastāvēšanas vēsturē arī skatītājiem iespēja aktīvi iesaistīties, balsojot un palīdzot izvēlēties skatītāju simpātiju.   Sešu jauno mākslinieku darbi mākslas telpā „Pilot” būs skatāmi līdz 12. martam. 12. martā arī uzzināsim, kurš no māksliniekiem iegūs „BDO Jauno mākslinieku balvu” un naudas prēmiju 2000 eiro.

Kā mainītos tava dzīve, ja dienā drīkstētu pateikt vai uzrakstīt tikai 140 vārdu? Uz šādas distopijas (vai kādam varbūt – utopijas?) fona Sema Steinera lugā „Citroni citroni citroni citroni citroni” savas attiecības risina Bernadeta un Olivers – juriste un mūziķis, globālu pārmaiņu ietekmē atskāršot daudz kā jauna gan par partneri, gan paši par sevi. Lugu par brīvības meklējumiem un attiecībām, kas saiet citronā vai, latviski sakot, sviestā, Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā iestudējis jaunais režisors Jurģis Lūsis. Šī ir luga diviem aktieriem. Ģertrūdes ielas teātra izrādē lomās iejūtas Ilva Centere un Kristaps Klāvs Košins, kurš režisora Jurģa Lūša interpretācijā daļu no saviem tekstiem runā hiphopā. Britu dramaturga Sema Steinera pirms desmit gadiem radītā un aizpērn Vestendas iestudējumam atjaunotā luga „Citroni citroni citroni citroni citroni” ir Jurģa Lūša debija Ģertrūdes ielas teātrī. Arī šis ir stāsts par jauniem cilvēkiem – līdzīgi kā Lūša iepriekšējais un kritiķu atzinīgi novērtētais iestudējums „Dull

Mārča Lāča jaunākā spēlfilma, eksistenciālā vampīrkomēdija "Mūžības skartie" sāk savu ceļu pie skatītājiem Latvijā. Kultūras rondo iztaujājam režisoru un scenārija autoru Mārci Lāci, aktieri Andri Keišu un komponistu Tomu Auniņu. Mārča Lāča vampīrkomēdija "Mūžības skartie" stāsta par kādu pusmūža kriptovalūtas tirgoni, kuru visi dēvē par Resno (lomā Andris Keišs). Resnais dzīvo vientuļā treilerī, kur savas dienas pavada, spēlējot videospēles un klausoties podkāstus par nemirstību. Neskatoties uz šo visai nožēlojamo stāvokli, viņš šķiet pat apsēsts ar nemirstību. Drīz vien pie Resnā ierodas negaidīti ciemiņi – vampīru pāris Egons (Ivars Krasts) un Karloss (Edgars Samītis), kas viņam piesola mūžīgu dzīvošanu. Ir tikai viens āķis – arī Resnajam ir jāpieņem lēmums kļūt par vampīru. Deviņām Lielā Kristapa balvām nominētā Mārča Lāča filma "Mūžības skartie" uzdod daudz būtisku jautājumu, tostarp daudziem jau zināmo – kam mums mūžība, ja netiekam galā ar pelēku svētdienas pēcpusdienu. Vai spējam izjust empātiju pre

Paskatīties uz valodas jautājumiem plašāk, ar jaunu un svaigu saturu aicina valodfestivāls "Avots". Un arī spēlējas ar vārda "avots" dažādajām nozīmēm – gan atgādinot, ka valoda ir avots, gan to, ka "Valodu māja" atrodas Avotu ielā. Valodu mācīšanos un valodu apzināšanu atdzīvinās arī kāda improvizēta lomu spēle mūsu sarunā. Kultūras rondo studijā festivāla rīkotāji no Valodu mājas: festivāla producente Eleonora Balode, "Valodu mājas" vadītājs Snorre Karkonens Svensons, valodniece Aiga Veckalne un Kristofers Rībers, kurš festivālā organizēs lomu spēles. Pirmais valodfestivāls "Avots", kas norisināsies 1. un 2. februārī Ģertrūdes ielas teātrī, piedāvās priekšlasījumus, diskusijas un darbnīcas par dažādiem ar valodu saistītiem jautājumiem. Katra festivāla diena būs veltīta savai tēmai: 1. februārī varēs izzināt valodu indivīda un sabiedrības attiecību griezumā, savukārt 2. februārī – mazāk lietotās valodas. "Festivāla mērķis ir stiprināt izpratni par valodu daudzveidību un valodiskās izteiksmes iespējām, kas

Balvu nominācijas un balvu gaidīšana. Ētiski un pat krimināla rakstura jautājumi mākslas un izglītības procesos. Janvāra pēdējā dienā saruna par kultūras izcēlumiem gada pirmajā mēnesī. Kultūras rondo sarunājas kritiķe Ieva Rodiņa no "kroders.lv", Anete Ašmane-Vilsone, Latvijas Radio 3 "Klasika" un Latvijas Televīzijas raidījuma "Kultūršoks" žurnāliste, režisore Ieva Ozoliņa, radio "NABA" autorraidījuma "Disociatīvā fūga" vadītāja, un kritiķis Aivars Madris no portāla "Delfi", kurš janvārī ieguva Normunda Naumaņa balvu mākslu kritikā.

Iznācis trešais rakstu krājums par Kārsavas vēsturi “Kārsavas stāsti III”, kas papildina pirmajās grāmatās jau pētīto industrialā mantojuma tēmu, šoreiz piedāvājot Latvijas teritorijā pirmā dzelzceļa vēsturiski daudzpusīgu un aktuālu dokumentāciju, tostarp fotogrāfijās un vietejo cilveku stāstos. Domnīca “Creative Museum” sadarbībā ar domubiedriem un profesionālu vesturnieku komandu izdevusi grāmatu – rakstu krājumu “Kārsavas stāsti III”. Grāmatas autori ir Ineta Zelča-Sīmansone, Raivis Sīmansons, Andris Uškāns, Agnese Neija un Toms Altbergs, interviju veidošanā piedalījusies arī Valentīna Zelča. Krājumā lasītāji var iepazīties ar Latvijā pirmo dzelceļa līniju posmā no Kārsavas (Bozovas) līdz Maltai, tostarp aplūkojot dažādos laikos uzņemtas fotogrāfijas un izlasot vietējo cilvēku stāstus. Kopumā grāmatā atmiņās dalījušies 35 cilvēki, kas bijuši saistīti ar dzīvi vai darbu kādā no dzelzceļa stacijām attiecīgajā maršrutā.

Mārītes Guščikas dziļi pelēkā glezniecība un Pētera Sidara skulpturālās instalācijas un glezniecības variācijas, izmantojot vārnu atstātās zīmes uz asfalta, pašlaik aplūkojamas Rīgas laikmetīgās mākslas telpā. Lielajā zālē – Pētera Sidara izstāde „Īstā vieta īstajā vietā”, savukārt Intro zālē – Mārītes Guščikas izstāde ar nosaukumu „Mata galā”. Ieskatu jaunākajās  Rīgas mākslas telpas izstādēs sākam ar Lielo zāli, kur savus darbus rāda mākslinieks Pēteris Sidars. Plašā izstāžu telpa ir tumša, un ar to kontrastē mākslinieka radītās skulpturālās instalācijas no kūdras podiņiem un glezniecības variācijas ar vārnu ekskrementu fraktāļiem. Pētera Sidara darbi Rīgas mākslas telpā nav pirmo reizi, 2019. gadā Intro zālē kopā ar dzejnieku Pāvilu Raudoni sarīkota izstāde, un toreiz mākslinieks izmantoja tādus rūpnieciskus materiālus kā  plastmasu, silikonu un dažādus kabeļa vadus. Šoreiz, kā pats uzsver, „turpina strādāt ar savu iedvesmas avotu un eksperimentālo materiālu „zelta fondu” – tās ir lielformāta skulpturāla

Franču filozofa Žila Delēza kino grāmatas, kas tulkotas latviski, un tēla jēdzienu viņa darbos. Saruna ar izdevuma latviešu valodā zinātnisko redaktoru filozofu Andreju Balodi. Apgāds "Aminori" izdevis franču filozofa Žila Delēza monogrāfijas “Kino” pirmo daļu "Kustībtēls" un otro daļu "Laiktēls". Abās grāmatās cieši savīta filozofiskā doma un skatījums uz kino kā unikālu mākslas formu. Nevis pētījums kino vēsturē, bet kino raksturīgo tēlu un zīmju klasifikācija. Tēlus iedvesmo franču filozofs Anrī Bergsons, bet zīmes – amerikāņu loģiķis Čārlzs Sanderss Pērss. Domātājiem Delēzs pielīdzina arī lielos kino autorus, kas gan “domā kustībtēlos un laiktēlos, nevis konceptos”. Grāmatas atvēršana kā filozofu diskusija un režisora atzīšanās nesaprašanā kā virzītājspēkā – nav biežas parādības Latvijas kultūras dzīvē. Franču filozofa Žila Delēza simtgadi Latvijas svin tulkojot un izdodot divas Delēza grāmatas. Delēzam kino ir domāšanas matērija, un tikai pašam ar sevi jātiek skaidrībā, vai kamera ir galvā vai ārpus

„Esmu apsēsts ar domu, kā veicināt mākslas evolūciju. Un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc vispār nodarbojos ar mākslu,” – tā saka ievērojamais franču konceptuālists Bernārs Venē , kura retrospekcija „Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966–2024” pašlaik skatāma mākslas muzejā „Rīgas birža”. Viņu mēdz dēvēt par cilvēku – orķestri, jo Venē savas 60 gadus ilgās karjeras laikā strādājis un turpina strādāt visdažādākajos žanros, bet visa viņa profesionālā darbība ir cieši saistīta. Un tās pamatā ir nemitīga robežu pārkāpšana un jaunu ideju meklēšana mākslā.  „Zināt, kāpēc es esmu izdzīvojis? Jo strādāju deviņas dienas nedēļā, divdesmit astoņas stundas dienā,” man saka Bernārs Venē, kad tiekamies uz interviju mākslas muzejā „Rīgas birža”. Venē ir 83 gadi, ap metru deviņdesmit stalts augums, nebēdnīgas uguntiņas acīs un apbrīnojams stāstnieka talants. Viņa karjera mākslā stiepjas vairāk nekā 60 gadu garumā, un galvenā lieta, kas jāzina par šo mākslinieku: viņa pamatprincips ir visu laiku paplašināt robežas un

No 24 nominantiem izraudzīti astoņi "Purvīša balvas 2025" kandidāti. Uz "Purvīša balvu 2025" kandidēs Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Kultūras rondo diskutējam ar mākslas ekspertēm, kas izraudzījās "Purvīša balvas" nominantus. Studijā Arta Vārpa, Purvīša balvas 2023.–2024. gada ekspertu darba grupas vadītāja, LNMM Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja, Antra Priede, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā, un Katrīna Jaunupe, fonda "Mākslai vajag telpu" vadītāja. Vienlaikus ar ziņu par balvas kandidātiem, izskanēja arī paziņojums, ka "Purvīša balvas" mākslā organizētāji noslēdz 18 gadus ilgo sadarbību ar Jāni Zuzānu un uzņēmumu SIA "Alfor". Un gandrīz vienlaikus saņēmām arī ziņu no Kultūras ministrijas, ka pirmā nacionālas nozīmes vizuālās mākslas balva tiks pasniegta 2026. gadā. Janvārī darbu sākusi balvas vizuālajā mākslā žūrija, kas gada gaitā izvērtē

Izstāde ar daudziem atklājumiem – tāda ir mākslas centrā "Zuzeum" nupat atvērtā izstāde „Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite”. Izstādē satiekas trīs izcilas Baltijas valstu mākslinieces, un eksponēti viņu darbi, kas tapuši padomju režīma vēlīnajā periodā. Izstāde jau rādīta Tallinā un Viļņā, tagad skatāma arī Rīgu un no ekspozīcijas viedokļa ir plašākā. Izstādes uzmanības centrā ir trīs Baltijas valstu mākslinieču Malles Leisas, Maijas Tabakas un Marijas Terēzes Rožanskaites darbi. Izstādes nosaukums „Ārpus rāmjiem” ir atsauce uz robežām, kuras visas trīs mākslinieces atļāvušās šķērsot savā mākslā, taču vienlaikus norāda uz jauno apvārsni, ko viņu darbi paver cits citam. Es izstādi redzēju Tallinā, KUMU mākslas muzejā, kur tā bija skatāma vispirms, katrai māksliniecei atvēlot noteiktu telpas daļu, pēc tam izstāde rādīta arī Viļņā. Par izstādi un tās ekspozīciju Rīgā stāsta kuratores Anu Allasa un Laima Kreivīte. Izstāde „Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite” mākslas centrā "Zuzeum" būs skatāma l